"Nevaru atvērt acis. Guļu, spilvens smaržo pēc publiskās veļas mazgātavas. Vēderā spiež, un man ļoti vajag nobezdēties. Ļaujos, un tas sanāk ar lielu troksni. Vēl joprojām spiež. Acis ar krietnu piepūli tomēr atveras, uz blakus gultas sēž sieviete un skatās uz mani. Pēc matiem pazīstu, ka tā ir Gunta.
- Kāpēc viņa man neteica, ka es drīkstu laist gāzes un pēc tam iet mājās? Es dzirdēju, ka jums to visu stāstīja, - narkozes apdullināta, naivā tiešumā jautāju Guntai. Viņa smaida.
- Droši gāzējiet. Jums visu teica un visu atļāva.
Es vēlreiz gari un atviegloti nobezdos. Spiediens mazliet atlaižas.
- Jūs arī pa "zaļo koridoru"? - Tiešuma lēkme vēl nav pārgājusi.
- Jā, - Gunta saka un joprojām smaida. - Teica, ka uzreiz būs atbilde.
Atveras durvis, un māsiņa ienes un noliek uz Guntas gultas gala apdrukātu lapu. Tad pagriežas pret mani.
- Kā jūtaties? Mēģinājāt celties?
Es mēģinu uzreiz, bet pat sēdus reibst galva. Māsiņa to redz un mierīgi, ar abām rokām atbalstot manus plecus, atgulda atpakaļ.
- Vēl kādas piecas minūtes, un tad mēģiniet atkal.
Gunta pa to laiku lasa savu slēdzienu. Viņa vairs nesmaida. Es domāju par divdesmit pieciem "zaļā koridora" procentiem, kuriem audzēju neatrod, māsiņa pa to laiku ir piekārtojusi manu segu un izgājusi no palātas. Man gribas zināt, kas Guntai tur ir rakstīts, bet narkoze acīmredzot jau ir pietiekami atgājusi, lai es neuzdrošinātos jautāt.
- Veikta totāla FCS līdz...caecum, kas tas tāds? - Gunta piepeši lasa balsī. - Resnās zarnas gļotāda gluda, spīdīga. Motorika aktīva. Haustrācija saglabāta, - viņa pieklust, tad turpina: - Man nav vēža.
Gļotāda gluda, spīdīga, motorika aktīva, haustrācija saglabāta, tas skan kā , kā dzeja, kā dziesma, tā ir mantra, ko skaitīt rītā un vakarā, laiku pa laikam iedūcoties "omm". Es guļu un domāju par to, ka šinī telpā jau piecdesmit procentiem izmeklēto pacientu audzējs nav diagnosticēts. Gļotāda gluda un spīdīga, haustrācija saglabāta...
Atmostos. Gunta ir prom, bet blakus gultā guļ cita sieviete. Māsiņa ir mani pamodinājusi un tieši rokās dod apdrukātu lapu. Brilles guļ dziļi somā, un es nolemju te neko nelasīt. Ceļos, galva vairs nereibst, apģērbjos, vēl nāk gāzes, un es ļauju tām ar troksni lauzties no manis ārā. - O, gospoģi! - atskan no blakus gultas, paskatos, acis viņai ir ciet. Pirms aiziet, nobezdos gari un izteiksmīgi vēl vienu reizi. Un atkal viņa žēlīgi atsaucas: - O, gospoģi!" (c)
Jana Egle "Pasaulē viss pa vecam" ( no "Domuzīme").
