Amālijas ideja, mans izpildījums.
Imants Ziedonis
Ar rāmjiem ir tā. Vieni tajos dzīvo un laukā nenāk nemaz. Otri tajos reizēm dzīvo, reizēm nedzīvo, iznāk laukā un aiziet atpakaļ. Trešie tajos nedzīvo. Viņi tajos tikai nomirst. Tas ir, viņi tajos arī nenomirst, bet pēc nāves viņus tajos ieliek. Tātad – pirmie tajos dzīvo un laukā nenāk. Viņi visu dara savos rāmjos, izrīkojas un izdarās savos rāmjos. Rāmja stūrītī viņu māte iedēj, kā bišu māte iedēj oliņu šūnā. Un tad viņš aug un attīstās, kamēr aizņem visu rāmi. Lielākais, ko viņš dara, - viņš pāriet no rāmja rāmī. Bet arī ļoti uzmanīgi. Ja rāmis kļuvis par mazu vai par trūcīgu, vai sabiedriskajam stāvoklim neatbilstošu, tad iepriekš tiek sagatavots cits rāmis. Tas tiek izmēģināts – ar vienu kāju, tā kā cinis, tā kā laipa, ar vienu kāju uz vecā rāmja malas, ar otru uz jaunā, tā, pasvērt, pamēģināt, ar vienu roku pieturēties pie vecā, ar otru pie jaunā, pārnest smagumu no vienas kājas uz otru… Riska nav? Nav nekāda riska? Nu tad… Tā no rāmja rāmī. Es no saviem rāmjiem, ziniet, nekad neizeju! Tie tur stūrī ir mani bērni. Un viņi, kamēr būs mani bērni, no rāmjiem neizies! Ja vajadzēs, lūdzu, katram būs savs mazs rāmītis. Mums ir, mēs uzcelsim. Dēlam uzcelsim, meitai. Mēs varam atļauties. Viens no viņiem var palikt mūsu rāmī. Kad mēs aiziesim. Var nodzīvot savos rāmjos un citus arī nemaz nemeklēt. Lai dzīvo bērni un bērnubērni. Nav nekur jāpāriet. Sevišķi vēl – ja stikls priekšā. Ja rāmis ir iestiklots. Tātad ir cilvēki, kas neiziet no rāmjiem ne sestdienās, ne svētdienās, ne Jāņos, ne atvaļinājumā, ne piedzērušies. Bet skaistas ir tās retās dienas, kad rāmja cilvēks iziet no rāmjiem. It kā kosmonauts iziet no kuģa bezsvara telpā. Tikai maza saiknīte, maza pavadiņa to saista ar kuģi, citādi – var aiziet un pazust bezgalībā. Rāmis man ir kā misijas apziņa, pienākuma apziņa, cilvēciskas cieņas apziņa. Es neesmu izšauts bezgalībā, lai tajā pazustu. Tāpēc man jātiek atpakaļ manā kuģī. Man jātiek atpakaļ manos rāmjos un jātiek no tiem atkal laukā. Jātiek laukā un jātiek atpakaļ. Pamošanās rītā ir rāmja apakšmala. Tā ir mala, UZ kuras es pamostos. Aizmigšana vakarā ir mala, ZEM kuras es aizmiegu. Un diena ir divām malām katrā pusē: LĪDZ un LĪDZ. Tad es esmu drošs, ka es nekur nepazudīšu. Es esmu mazs. Visu sienu es nevaru aizpildīt, tāpēc man rāmji ir vajadzīgi. Rāmis ir drošības sajūta, un tas radies no bailēm. Rāmis ir bailes no bezgalības. Tev ir bailes no bezgalības nepiepildāmības. Tu to nevari aizpildīt. Un tu radi sev rāmi, aizpildāmu, piepildāmu rāmi. Tātad rāmis ir garantija, drošības sajūta. Rāmis ir kā glābšanas riņķis peldēt nepratējam. Tu vari iziet no rāmjiem, bet tu nedrīksti roku atlaist. Tam var peldēt apkārt un apkārt, ar vienu roku pieturoties. Un, ja tu arī atlaid roku, tik un tā tev ir jājūt rāmja gravitācija. Jo ikviens no mums meklē sev rāmjus. Bērns ierāmējas mātē. Pametiet bērnu pasaulē ārpus šiem rāmjiem, un viņš pārbijies raudās un sauks pēc mātes. Sieva ir akvarelis vīra ietvarā. Pametiet sievu bez rāmja, un viņa zaudē kompozīciju vai vismaz kompozicionālo nobeigtību. Vai arī otrādi: vīrs ierāmēts sievā. Katrā ziņā viens otrā ir ierāmēts. (Paši izlemiet, kurš kurā.) Laimīgs ir tas cilvēks, kas ierāmēts starp pamošanos un aizmigšanu. Vai tad laimīgi ir bezmiega dzītie? Vienu rāmja malu viņi ir pazaudējuši, un viņi aiziet naktī kānelaimē. Jo viņiem nav līnijas, ZEM kuras aizmigt. Katrs sevi grib ierāmēt starp brokastīm un vakariņām, starp Jaungadu un Jāņu dienu.Un tu vari ierāmēt pats sevi sevī. Ir paša gribas logāts. Ir mīlestības logāts. Kad es runāju ar cilvēkiem, es vēroju, kāds ir viņa rāmis. Gudram, labam un veselam cilvēkam rāmi nejūt, neredz. Tāpat kā īstai labai gleznai. Tas ir organisks un vienots ar visu kopā. Harmoniskai dvēselei rāmji ir neredzami. Tie ir, un it kā to nav. Un es jau teicu – ir trešie. Viņi rāmjos nedzīvo. Viņi nedzīvo ne starp brokastīm un vakariņām, ne starp Jāņiem un Jaungadu. Ne starp Rīgu un Maskavu, ne Ziemeļpolu un Dienvidpolu. Viņi ir peldēt pratēji, viņi peld bez glābšanas riņķiem. Viņi iziet no kosmiskā kuģa nepiesējušies. Viņi dzīvo bez rāmjiem.Bet tas tikai tā liekas. Tā ir tikai šķietamība. Patiesībā nav cilvēku bez rāmjiem. Tie, kurus domājam esam bez rāmjiem vai kuri paši sevi domā esam bez rāmjiem, -savus rāmjus paši neredz. Viņu iekšējās pasaules darbība ir tik bagāta, ka viņi neredz savas rīcības motīvus. Tāpēc viņi ir nesaistīti. Viņi jūtas brīvi, jo viņi neredz savu rāmi. Viņi ir kā aklie un kurlie. Viņi iet visur ar savu rāmi un to nejūt – tik stipri viņi ir. Viņi ir kurlie, kuriem zvaniņš kaklā, bet viņi to nedzird, un tas viņus netraucē. Es gribētu būt trešais un iet visur ar visiem rāmjiem un zvaniem kaklā, bet es esmu otrais. Un tur nekā nevar darīt.
