"Liels paldies," viņš atkārtoja, vairākkārt spieda abiem roku un atlaida tos tikai tad, kad šķita pamanījis, ka viņi, būdami pieraduši pie Kancelejas gaisa, lāgā nepanes samērā svaigo priekšnama gaisu. Viņi tikko vairs spēja K. atbildēt, un meitene varbūt pat nogāztos, ja K. ļoti žigli neaizvērtu durvis. K. vēl mirkli mierīgi pastāvēja, ieskatījās kabatas spogulītī un sakārtoja matus, pacēla savu cepuri, kas gulēja uz nākamā kāpņu posma - Ziņu Devējs droši vien bija to turp aizsviedis -, un skrēja pa trepēm lejā tik mundrs un tik lieliem lēcieniem, ka pašam gandrīz sametās bail no straujās pārvērtības.
F.Kafka "Process"
