Šis kopīgais pamats ir tas, ko pamatoti sauc par objektīvu faktoru - tas dod mums iespēju identificēt citus cilvēkus un civilizācijas, lai tos vispār varētu šādi apzīmēt. Ja tas sabrūk, mēs pārstājam izprast un, ex hypothesi, izdarām maldīgus spriedumus; bet, tā kā pēc šīs hipotēzes mēs nevaram droši zināt, cik liels ir sazināšanās pārrāvums, cik daudz mūs ir maldinājušas vēsturiskas mirāžas, mēs nevaram vienmēr rīkoties tā, lai to novērstu, vai nerēķināties ar tā sekām. Mēs cenšamies izprast, likdami kopā pēc iespējas vairāk daļiņu no pagātnes fragmentiem, pēc iespējas labāk un ticamāk atveidodami cilvēkus un laikmetus, kas ir attālināti no mums, nav mums patīkami vai cita iemesla dēļ nav mums sasniedzami; mēs darām, ko varam, lai paplašinātu zināšanu un iztēles robežas; to, kas notiek aiz visām iespējamajām robežām, mēs nevaram zināt un tāpēc nevaram par to daudz bēdāt - tas mums neko nenozīmē. Ko mēs varam saskatīt, to cenšamies aprakstīt pēc iespējas precīzāk un pilnīgāk; turpretī tumsa, kas ieskauj mums pieejamo redzeslauku, ir necaurredzama; attiecībā uz to mūsu spriedumi nav nedz subjektīvi, nedz objektīvi; tas, kas atrodas aiz mūsu redzes apvāršņa līnijas, nevar traucēt to, ko mēs spējam saredzēt vai cenšamies uzzināt; tas, ko mēs nekad nevaram uzzināt, nevar likt mums apšaubīt vai noliegt to, ko mēs zinām. Daļa mūsu spriedumu, protams, ir relatīvi un subjektīvi, taču citi tādi nav; pretējā gadījumā, ja objektivitāte vispār nebūtu sasniedzama, tad apzīmējumi «subjektīvs» un «objektīvs» vairs nebūtu pretstatāmi un zaudētu jēgu, jo visi korelatīvie jēdzieni dzimst un mirst reizē. Tik daudz būtu sakāms par laicīgās dabas argumentu, ka mēs nedrīkstam tiesāt, lai netiktu tiesāti paši (jo visi standarti ir relatīvi), un no tā izrietošo tikpat kļūdaino secinājumu, ka nevienu indivīdu vēsturē nedrīkst pamatoti pasludināt par vainīgu vai bezvainīgu, jo vērtības, kuru izpratnē viņš par tādu tiek nosaukts, ir subjektīvas un radušās no ;personīgām vai šķiru interesēm, vai pārejoša kultūras perioda iespaidā, vai cita, līdzīga cēloņa dēļ, un spriedumam tāpēc nav «objektīva statusa», tas nav autoritatīvs.
"Četras esejas par brīvību" Jesaja Berlins
