E.Virza. Straumēni
Tajos laikos visi svētki, ko bij nolikts svētīt, bij nozīmes pilni, un ļaudis iegāja to līksmībā, kā ieiet mājā zem izpušķotām palodām. To gadu Lieldienas iekrita vēlu, bet, jau klusajai nedēļai sākoties, saime posās uz tiem. Viss, kas vien istabā bij cilājams, tagad izceļoja pa durvīm sētsvidū. Pēļus, deķus un drēbes dauzīja un vēdināja, un pagalms bij tādu putekļu un trokšņu pilns, ka vistas izbailēs noskrēja no saviem perēkļiem, dikti kladzinādamas. Uz ķebļiem pakāpušās, meitas ar nažiem kasīja no logu rāmjiem papīrus, ar kuriem bij aizlīmētas to šķirbas. Kad izņēma iekšējos un atvēra ārējos logus, istabas vienā rāvienā pieskrēja pilnas svaiga pavasara gaisa līdz pat vissīkākam kaktiņam. Meitas ar slotām noslaucīja griestus un sienas, un veseli spaiņi vārīta ūdens nolija uz grīdām, un meitas tās berza salmu vīkšķiem, ceļos nometušās. Pat Bībeles, dziesmu un sprediķu grāmatas biezos vākus nomazgāja ar mitru drēbi un nolika tās ārā uz galda, lai vējš izšķirsta un izvēdina vecās, nodzeltējušās lapas. Pēc tādas tīrīšanas istabas it kā atjaunojās un apaļie priežu baļķi atguva atpakaļ savu seno brūnumu.
Kā pie visām lietām, tā arī pie svētku svinēšanas lielāko prieku sagādāja nevis paši svētki, bet gatavošanās uz tiem. Lielā maizes abra gulēja nevajadzīga, bet godā nāca mazā, kurā jauca baltu maizi. Sevišķi bļodā iejauca mīklu cukura kriņģelīšiem, pie kuru sagatavošanas netaupīja ne sviestu, ne cukuru. Cik tik vien bij vārāmo caurumu plītīm un kāšu skursteņa ķēķī, uz visiem vārījās grāpīši, mezdami priecīgus garaiņus un izplatīdami visādas smaržas, kas plūda pa istabām, kutināja nāsis, un no tām ļaudis bij jau iepriekš paēduši. Krāsnī čuguna podos čurkstēja cūkas gaļa ar kāpostiem, un, jau vakarā tur ielikta, tā stāvēja, kamēr kāposti virspusē bij sacepuši brūni. Cepšanas un vārīšanas laikā visus vīriešus iztrieca no istabām un tur rīkojās tikai saimniece, meitas un sievas, un visām acis zibēja un sejas liesmoja, kā tas notiekas arvienu, kad jādara patīkams un priecīgs darbs. Meita Līna ar ačgārni sasietu drāniņu galvā ņēmās ar baltas maizes mīcīšanu, un viņas ar mīklu aplipušās dūres bij tikpat baltas un apaļas kā viņas krūtis. Ap vakara pusi skalu kurvji, skārda pannas un pār gultām noliktie dēļi bij pilni maizēm. Tur varēja redzēt pīrāgus, līkus kā augoši mēneši, kam no pušu pārplīsušiem sāniem līda ārā vēl čurkstoši speķa gabaliņi, kriņģelīšus, kas kusa mutē ātrāki nekā cukurs, apaļas karašas un četrkantainas baltmaizes brūniem virsiem.
Kad šis darbs bij galā, sākās olu krāsošana. Še darbojās vienīgi saimniece, un meitas viņai tikai palīdzēja. Tagad viņa noņēma no skapja augšas buntītēs sasietas zāles un ziedus un meta pēc kārtas katliņā kopā ar olām. Viņas tumšās acis vērīgi skatīja caur garaiņiem, un šinī brīdī viņa līdzinājās burvei, kas vāra savu virumu. Bet burvība ir katra zināšana, kuras cēloņi un sākums mums ir pazuduši. Tā viņa nokrāsoja olas visās krāsās, kādās mirdzēja Straumēnu pļavas dažādos vasaras cēlienos. Vēl vairāk nekā vīrieši viņa zināja visus labumus, ko deva viņas apvidus, visu uzminēdama savā klusajā nodabā.
3
Bet, kamēr sievieši rīkojās pa istabu, aploka malā iečīkstējās tikko uzkārtās šūpoles, ko izmēģināja puisis Kārlis ar kalpu Janku. Uzlaidusies līdz galotnei, viņi atlaidās, jo tas būtu bijis vislielākais grēks, ja viņi klusajā sestdienā, kad Kristus guļ kapā, kliegdami laistos pa gaisu. Bet visi taisījās uz rītdienu — un visskumjākā diena bija pilna aizturētu Lieldienas gaviļu. Šinī vakarā Straumēnu ļaudis pērās ilgi un pamatīgi, un vēl istabā viņu sakarsušās miesas kūpēja. Vīri vēl brītiņu pasēdēja uz soliņa istabas priekšā, izsmēķēdami savas pīpes un mierīgi sarunādamies. Tad viņi tās rūpīgi izdauzīja un devās istabā, kur nogulās blakus savām sievām, kas izpērušās gulēja platas kā pirts lāvas. Drīz vien tur atskanēja mierīga krākšana, tikai Janka pa savu gultu ilgi grozījās. Bet, kad sieva viņam nikni atteica: "Liecies nu mierā!" — arī viņš aprima un drīz vien aizmiga.
Kamēr istabā bij dzirdami mierīgi krācieni, ārā skanēja vienmuļīga un melodiska varžu kurkšana. Likās, ka viss apvārsnis ir to pilns, un, dažreiz tikai uz mirkli pārtrūkdama, kurkšana atskanēja atkal. Tā bij skaidri sadzirdama istabā un neļāva aizmigt Līnai, kura tikai vēl otru gadu gāja meitas gaitās. Arvienu viņa staigāja nolaistiem, viltīgi drebošiem plakstieniem. Kad viņa tos pacēla, atspīdēja tik liesmains zilums, ka to grūti bij panest. Tagad, izliekušies pa atvērto logu, viņa skatījās un klausījās naktī. Te viņai negaidot nostājās priekšā Kārlis, kam arī varžu kurkšana un mēness gaisma nedeva miera. "Ko tu mētājies apkārt kā Dieva nepieņemts?" viņa tam uzsauca. Viņš tikai pasmējās un, ātri izvilcis kaut ko no kabatas, aizmeta viņai aiz krekla, kas priekšā bij palicies drusku atpakaļ. "Ak tu nelabais!" viņa iesaucās un saslējās, ar kreiso piepalīdzēdama, izvilka laukā sarkanu Lieldienu olu. "To man māte iedeva," viņš sacīja un gribēja rāpties pa logu istabā. "Nē, nē, puisīt, vēl tev jāpagaida," atbildēja Līna un, atgrūzdama viņu atpakaļ, aiztaisīja logu. Viņa noglaudīja olu, nolika to šķīvī uz galda un izģērbusies metās gultā, apķērusi spilvenu rokām.
Kārlis brītiņu pastāvēja pie loga, tad, rokas bikšu kabatās sabāzis, aizgāja svilpodams pa dārza celiņu, it kā pētīdams lielos mēness gaismas plankumus starp ābeļu zariem, kuru ēna ar katru dienu palika biezāka.
Tāpat kā Jāņu apaļais un dzeltenais siers ir vasaras saules zīme, Lieldienu šūpoles ir lielo dabas šūpoļu atgādinājums, kurās, ziemai beidzoties, šūpojas visa radība. Saule neredzami iekustina šīs šūpoles — un ūdeņi laistās šūpodamies savos krastos, šūpojas putnu ligzdas koku zaros, biržu un mežu robainās galotnes un dziesmas, kas skan tām pāri. Šūpoles Straumēnos bij tā vieta, kur savienojās visa Lieldienu jautrība. Te sanāca ne vien Straumēnu, bet arī kaimiņu ļaudis, un jau pa lielu gabalu bij dzirdama vēja svilpšana un vicu čīkstēšana, kas sacēlās, šūpotājiem drāžoties no stāva augstuma lejup. Sievas, kuras savā laikā jau izšūpojušās un kuru rokas bij nogurušas, bērnus šūpojot, dažas ar skaudību, dažas ar labvēlību nolūkojās jaunajās meitās, ko puiši meta gandrīz līdz bērzu galotnēm. Meitām vaigi nobāla, augšup drāžoties, un pietvīka tumši sarkani, skrejot lejup, un viņas tika no šūpolēm ārā, solot lielu daudzumu sarkanu, zaļu un zilu olu. Beidzot pienāca arī Līnas un Kārļa kārta. Kārlis bij nolēmis viņai par vakardienu atriebties. Līna sasēja svārkus ar jostu, lai tie neplivinātos, un tad iekāpa šūpolēs. Viņus drusku iešūpoja ar grožu un tad palaida gaisā. Kārlis jau ar vienu grūdienu uzsvieda šūpoles augstu, bet Līna nepalika viņam parādā, un, lai izbaudītu tikai lidošanas ātrumu, viņa aizvēra acis. Kad viņa ceturto reizi nāca lejā, tā saprata Kārļa nodomu un, nolēmusi nepadoties, grūda šūpoles ar divkārtīgu spēku. Viņa neredzēja, cik augstu šūpoles uzskrējušas, bet juta tikai, ka negants vējš viņai norauj no galvas drāniņu un aiznes, bet viņa jutās droša, viņai nedrebēja ne kājas, ne rokas. Mati te aizklāja, te atklāja viņas seju, un, kad augstumā Kārlis viņu redzēja zem sevis, izstiepušos visā garumā, viņš ievēroja, cik viņa bij skaista, un viņam radās neganta kāre ieskatīties viņai acīs. Bet smagi plakstieni gulēja pār tām un tikai skropstas ļoti ātri kustējās. Skatītājos kliedzieni bij apklusuši, visi ar bailēm klausījās šūpoļu griezīgajā svilpšanā, bet neviens nedrīkstēja iejaukties, jo šūpotājies cieta klusu, dzīdami šūpoles arvienu augstāku. Bērzs, kura žuburā atradās šūpoļu viens gals, purinājās kā vēja locīts, bet kārtis, kur stāvēja otrs gals, grīļojās. Spītība bij iegājusi abos jauniešos, un viņi bij it kā saķērušies uz nāves cīņu, gatavi sviesties līdz debesīm. Šūpoles, griezdamās jau gandrīz pilnā lokā, šāvās augšup un lejup tik ātri, ka bij redzama tikai lokveidīga strīpa. Kārtis izļodzījās no zemes, kur tās bij nostiprinātas, un varēja sagāzties katru acumirkli. Līna nejuta baiļu, bet juta tikai, ka vējš spiežas viņas miesai cauri, un atvēra acis. Tad viņa ieraudzīja, šūpolēm uz mirkli gaisā apstājoties, zem sevis visaugstāko bērza galotni un šūpoļu bomi, un visas pagasta mājas — un galva viņai sāka it kā griezties. Kārlis, kas nenovērsa no viņas skatienus, pie laika pamanīja viņas ģīboni un, ar kreiso roku turēdamies pie vicas, ar labo satvēra viņu ap viduci, un tā nespējīgi viņam piekļāvās. Tad ap šūpolēm saskrēja puiši un apturēja tās vienā rāvienā. Līna tad jau atkal bij pie pilnīgas samaņas un, ne vārda neteikdama, paķēra drāniņu un aizskrēja uz istabu.
Mājā pa tam cits pēc cita, no baznīcas braukdami, saradās dažādi ciemiņi. Viņi ieradās divās zaļi krāsotās atsperu orēs, un katrai bij aizjūgti priekšā pāris dūkanu zirgu, ko vadīja sevišķs braucējs. Tie bij kaimiņu pagasta saimnieki, Straumēnu radinieki ar savām sievām. Tagad viss, kas svētku sestdien bij cepts, parādījās galdā. Tur bij tikko no krāsns izvilkta cūkas gaļa ar kāpostiem un baltā bļodā sakrautas brūni spīdīgas, taukiem nosvīdušas gaļas desas, kuru apbrīnojamais garžīgums ir Zemgales saimnieču noslēpums. Pilnā bļodā kūpēja no Straumēnu labi briedušo kviešu miltiem sviestā ceptas karašiņas, bet pašā galda vidū zaļā krūzē smaržoja alus biezām, viegli čūkstošām putām. Ieliets glāzēs, tas laistījās kā miglains dzintars mīkstu saldumu un dziļu reibumu, un viesi uz reizi atžirga, to iebaudījuši. Sarunās drīz vien sadalījās vīrieši un sievieši atsevišķi. Ikviens izstāstīja savus pavasara nodomus, un tie visi gāja līdz arkliem, saistīdamies ap tiem, un vārdi še rita smagi un nosvērti kā zeme no lemeša. Izrunājās par jaunsalīgtiem un veciem gājējiem, pagasta darīšanām, un visos šajos spriedumos bij svars un prašana. Šīs apkārtnes saimnieki nebija nieka vīri. Viņi bij apauguši ar turību, un rudeņos visi ceļi oda pēc graudiem, kad viņi veda savus rijās žāvētos kviešus uz Jelgavu, no kuras tie atgriezās tikai vēlā naktī dziedādami. Viņi mīlēja dzīres un ilgu kāzu dzeršanu, labus pajūgus un ātri skrejošus zirgus, pat baznīcās Dieva priekšā noliekdamies ar pašapziņu, it kā gribēdami, lai Viņš redz, ka pie Viņa nav vis nākuši kaut kādi, bet bagāta pagasta saimnieki. Šī iedomība viņus visur pavadīja, un ne bēdas, ne grūti laiki, tikai nāve viņus varēja izgrūst no māju stenderēm, kurās tie ieķērusies bij visiem spēkiem.
Pa to laiku saimnieces melnām micēm galvās sarunājās par visām istabas un kūts darīšanām, un Straumēniene pašulaik vilka no skapja laukā satītu milzīgu linu audekla gabalu, kam dzijas vērpjot ratiņi bij dūkuši cauru ziemu, un divus mēnešus birdi bij klabējuši, kamēr tos noauda. Ūdenim siltākam un mīkstākam metoties, to velēs upītes malā smagām ozola vālēm, un tas stiepsies ap visu dārza sētu, kad to izkārs balināšanai. Tas staros skaidru un šķīstu mirdzumu, palagos sadalīts un labi norullēts, un vēsa būs uz tiem gulēšana karstajās vasaras dienās. Viņa rādīja savām viešņām arī strīpainos bukstiņa gabalus, šoziem austus, un no visiem skapja plauktiem dvesa miers un svinīgums. Viss tas bij pašu mājās audzis un taisīts, un caur smalkākiem pirkstiem, kuri vērpjot dila, bet nesadila, bij nākušas šo audeklu dzijas bez neviena grumbuļa. Tā šī māja pārtika pati no saviem tikumiem un laukiem, nekārodama pat ārpasaules Dieva, jo Viņš dusēja uz tās palodām, ieaudies visā tās kārtībā. Viešņas Straumēnieni neapskauda, jo arī viņu mājās norisinājās tas pats darbs.
