Manā ģimenē tādu momentu nav - vecā paaudze tai saulē, ar jaunajiem kontakti pazuduši, da i paši cilvēki, cik atceros no bērnības un jaunības, nav tie, ar ko baigi gribētos čupoties un tikties.
Vīramātes dzimtā šī čupošanās notiek, viņai vairākas māsas un brālis. Lielākas sanākšanas taisa uz katru apaļu jubileju. It kā jau forši, cilvēki sirsnīgi, atvērti, interesējas cits par citu, bet es parasti no tā ņiguņega nogurstu jau stundas laikā un tad mēģinu atrast kādu kaktiņu, kur nolīst un sagaidīt pasākuma beigas.
Pa gabalu apbrīnoju un cienu dzimtas, kas turas kopā un spēj sapulcēties lielā skaitā, bet pati pēc tā vajadzību neizjūtu.