dzimtas koks

[Spārka]

Iespaidojoties no Nomades tēmas un Olguča raksta, pajautāšu - vai jūs kāds apzināt, pētāt un zīmējat/veidojat dzimtas ciltskoku, vienalga, uz papīra vai elektroniski?

[reno]

mans tēvs savas mammas atzaru jau 90. izpētīja līdz 1770. apm. tagad tikai jāpieraksta klāt. Liela A-2 lapa, vēdekļveidīgs izkārtojums

Vīra gimenei  varbūt ne tik skurpulozi,bet arī ir. Tad viņš ierakstījās kaut kādos Herritage, un tur nemitīgi kaut ko papildina. Bet tas ir aizg';ajis tik tālu no viņa ģimenes, ka tas vairs nav būtiski

Galvenais -vecās fotogrāfijas apzināt un pierakstīt, kas kurš ir, kamēr ir, kas zin un atceras.

[ēvele]

Es esmu ļoti pagātni aizmirstoša un mani neinteresē, tas laikam slikti, bet ko darīt.

[Minne]

Diveejaadas sajuutas.


No vienas puses gribas noliegt visu pagaatni, jo daudz tragjeediju un saapju bijis, no otras - jo vecaaka kljuustu, jo kljuustu gatavaaka apzinaati ar shiim tragjeedijaam konfronteeties un taas pienjemt.


Varbuut kaadreiz sanjemshos

[reno]

Nu jā, katram savs. Man patīk, ka es zinu dzimtas stāstus. Tieši visādas epizodes. Tagad gribu savākt visu kopā no mammas bērnības,jāiztaujā tantes.  Jo tas mums bija iemīļotais -"Pastāsti, kā tu biji maza"

[Minne]

Nu jā, katram savs. Man patīk, ka es zinu dzimtas stāstus. Tieši visādas epizodes. Tagad gribu savākt visu kopā no mammas bērnības,jāiztaujā tantes.  Jo tas mums bija iemīļotais -"Pastāsti, kā tu biji maza"

Man nav taadu attieciibu ar vecaakiem, un man ljoti zheel, ka taa. Nestaados priekshaa tamliidziigus jautaajumus un baidos no atbildeem. Saapiigi tas ir.

[ēvele]

Mani tie stāsti garlaiko, it kā klausos, bet aizpeldu. Vīratēvs bijis gan krievu, gan vācu armijā, pēc tam visu mūžu kolhoza pr-js, neko nesaprotu, bet nemaz negribas saprast laikam. Man vienmēr ieikas, ka pagātnei jāpieder pagātnei. Ko tas mainīs, ka es kaut ko pētīšu un zināšu? Galvenais, jēdzīgi nodzīvot savu dzīvi..

[Minne]

Man liekas, tas dod kkaadu speeku, droshiibu, aizmugures sajuutu, piederiibas sajuutu, vai? Var jau buut, ka taa ir tikai mana iluuzija par to, kaa man nav

[viesmiiliigs]

Aizmugure? Drošība? No tā, ka zini kā sauca Tavus senčus pirms 200 gadiem?

[reno]

nu -mani tieši tās epizodes fascinē. Kā onkulis Sibīrijā krievietēm iemācījis, ka kartupeļus ērtāk rakt ar kašelīti, nevis lāpstu un rokām

Mammas labākais spoku stāsts  -pamatskolas internātā lielās meitenes vispirms stāsta spoku stāstus, ka te dzīvo spoks, kas spļaudās. Pēc brīža atskan baisi spiedzieni un brēkšana, atskrien skolotājas, jā,spoks ir spļāvis uz sejas.
Kas bija spoks?

[Minne]

Aizmugure? Drošība? No tā, ka zini kā sauca Tavus senčus pirms 200 gadiem?

Nedomaaju, ka kaads taisa dzimtas koku tikai vaardu deelj, man liekas, katrs grib par konkreeto cilveeku ko iespeejami vairaak uzzinaat - kaads vinjhs bijis, ko domaajis, ko dariijis, kas intereseejis. Nu, kaut kaa taa. Un tad vareetu buut vieglaak saprast un pienjemt arii sevi?

[viesmiiliigs]

ok. Es neko tādu nejūtu, sevi mēģinu izprast kā atsevišķu veselumu, nevis daļu no nezināmiem pagātnes cilvēkiem.

[Minne]

ok. Es neko tādu nejūtu, sevi mēģinu izprast kā atsevišķu veselumu, nevis daļu no nezināmiem pagātnes cilvēkiem.

Nu tak tomeer zars no koka

[Nomade]

Tam visam baigo laiku vajag.... pētīt, piefiksēt, uzklausīt, meklēt.

[Nomade]

Gribēju vienu tādu saietu taisīt, kur centrālā ideja būtu kaut nedaudz iepazīt savu koku. Biju paredzējusi to koku projekta veidā ieskicēt, tad nu ciemiņi varētu precizēt un pastāstīt kādus stāstus par attiecīgo cilvēku. Nesanāca tieši tāpēc, ka laikietilpīgs darbs kaut vai tikai noskaidrot, kad un kur dzimuši.