Atvadas

[Zazū]

Situācija:
Kolēģe vairs nestrādās - atlaida pēc vienošanās.
Dotie:
Šodien ir pēdējā diena darbā. Viņa ir izsūtījusi visiem sirsnīgu vēstuli ar pateicību, ka strādājāt kopā un cerību tikties.
Jautājums:
Vai iesiet pie viņas pēdējā dienā aprunāties?


Personīgais viedoklis:
Es nē, man būtu bailes uzrauties uz emocionālu brīdi... Turklāt, lai ietu runāties, tai būtu jābūt sevišķi mīļai kolēģei

[Spārka]

Vai tad tradicionāli nemēdz būt kāds puķu pušķis un liekulīgas runas kolektīvi?

[ragana]

Nupat bija viens tāds "ielūgums uz atvadu kafiju". Jutos "fui un pē", kaut kāda vainas sajūta, vai?   Ka es joprojām strādāju.

[Luīze]

Runāties vai nē - tas nav būtiski, bet kādu puķu pušķi uz atvadām gan vari aiznest kopā ar vēlējumiem jaunai darba pieredzei un izaicinājumiem.

[viesmiiliigs]

Ikdienā ar viņu komunicēji? Ja nē, kāpēc lai tagad ietu? Uzraksti atbildes e-pastu, ka jauki bija ar Tevi sastrādāties, ceru un vēlu, ka turpmāk izdosies piepildīt savus karjeriskās attīstība smērķus utt utml


Ja viņa uz atvadām kādu kliņģeri stiepj un kolēģi metas atvadu dāvanai, tad gan būtu smuki kolektīvi aiziet paēst

[Mango]

Cik tuva kolēģe. Man tikko tuvākā kolēģe devās prom, mums bija ballīte. Kopīgu dāvanu uzdāvinājām, bija zakuskas un tā. Tuvākie nāca, ar kuriem desmit gadu laikā puds sāls apēsts.
Bet viņa pati gāja prom, ne izmeta...

[Zazū]

Precizēju
Situācija nav jāizlemj man.
Darbu pameta mana paziņa, kas bija sagatavojusi katram mazu šokolādes dāvaniņu smuki noformētu, atnāca tikai divi cilvēki...
Viņa šokā un bēdīga, bet es padomāju, ka arī neietu. Nekāda aicinājuma/organizējuma/mešanās un tādas "oficiālas" padarīšanas nebija. Viņa vienkārši gaidīja un sabēdājās, ka neatnāk...

[Spārka]

Nav no sērijas - pati izdomāja, pati apvainojās? Ja nebūtu aicinājuma, es arī nebāztos virsū..

[viesmiiliigs]

Dumji. Savā ziņā dumji cerēt, ka visi nu skries apraudāt aiziešanu un teiks līdzjūtības. Visiem tak pofig - nav viens darbinieks, būs vietā cits.
Tieši tāpēc es arī pārstāju apmeklēt atvadu ballītes.

[Mango]

Es līdz galam neiebraucu. Parasti tuvākie, vienā kabinetā sēdētāji piedalās un viss. Es ne tādu pastu sūtītu, ne dāvanas gādātu. Varbūt iedomājas baigā zvaigzne esam?

[Samotrākes Nīke]

Ja man ar to kolēģi ir bijis vairāk un personiskāks kontakts nekā tikai par Labdien! Atā! un Vai atsūtīsi man X infu?, noteikti aizietu, kādu puķi vai šoko aiznestu.     

[Trix]

Īsti nesapratu to vēstules saturu.
"Viņa ir izsūtījusi visiem sirsnīgu vēstuli ar pateicību, ka strādājāt kopā un cerību tikties".  (Kad un kur tikties? Vecajā kabinetā vai citās darba gaitās?)
vai
"Nekāda aicinājuma/organizējuma/mešanās un tādas "oficiālas" padarīšanas nebija".

Jautājums, kas tajā vēstulē. Ja stāsts tipa " es te pēdējo dienu, kam ir vēlme paspiest manu godīgo roku un novēlēt labu ceļavēju, tos gaidu plkst. xx.xx", tad priecājies par tiem, kas atnāk, jo a) mēdz būt arī tā, ka darbā jāstrādā; b) nav tik mīļa, lai ietu ietusēt; c) vispār riebj ar kolēģiem tusēt utt.

Ja vēstulē pateikts "es te pēdējo dienu, meklēju jaunus apvāršņus, paldies par kopstrādāšanu un sveiki", tad gaidīt sērotāju barus ir IMHO naivi. Ja gribēji atvadīties un sagatavoji dāvaniņu, tad ņem savu groziņu un apciemo visus kolēģus. Galu galā - pēdējās darba dienas beigās tev vairs nav jāstrādā (būsim godīgi - pēdējā diena reti kur ir darbos līdz ausīm) , viņiem vēl ir.

Vispār piekrītu Spārkai - pati izdomāja, pati apvainojās.

[Zazū]

Vēstules saturs līdzīgs Trix otrajam variantam.
Šokēta par to, ka kolektīvs mazs, visi metušies ar puķēm pie visiem, kas kaut uz citu nodaļu gājuši.
Bet sāku sliekties uz to, ka tā sirsnīgā pateicības vēstule ir visiem netieši norādījusi - viss, vairāk nenāciet, es jau atvadījos

[Minne]

Ja jau kolektiivs mazs, koleegji tuvi, un, ja konkreeti Tev taa bijusi tieshaam tuva koleegje, es nu gan aizietu. Nebaaztu galvu smiltiis iespeejami nepatiikamas situaacijas deelj.

[Nāra]

Ietu tikai tad, ja tuva(vienā kabinetā) vai simpātiska. Pat jubilejās visus kolēģus nesveic.