Man ir izdeveis samierināt, pat sačomot divus savstarpējus ienaidniekus, kuri grieza zobus tikai izdzirdot otra vārdu.
Kaut kā stulbi - abi man labi draugi, tusos gribas aicināt abus, bet vienmēr kaut kā jālīferē, jo starp šiem melns kaķis pārskrējis.
Papļāpājot ar vienu un otru, izrādījās, ka abiem ir pilnīgi greizas domas par otra rīcības pamatotību, dēļ kā arī naids sākās.
Speicāli ievirzīju sarunu par "norokamo" personu un uz tekstiem, ka otrs fifele, kādu šaipus Urāliem neatrast, liku priekšā it kā nejauši, caur paziņu paziņām uzzinātus faktus. tipa pasaule maza un visi ceļi ved uz Romu. Svarīgākais bija izštukot ticamu leģendu par infas ienākšanas apkārtceļiem, jo ja teiktu pirmavotu, neticētu tāpat.
Papilināju vienam, papilināju otram. Aizdomājās un it kā bija gatavi uz sarunu saknes izrakšanai.
Atlika vien noorganizēt tusu ar nejaušu tikšanos

Nu...no vienas puses es varbūt otram pārāk daudz pateicu, bet nebūtu es teicis, tā arī naidotos. Galvenais- naids balstīts uz secinājumiem, kas radušies no nepilnīgas infas.
....un riskēju pats atrauties pa tāfeli no abiem
