Viņi zina, ka tādas ir. Ne visas iespējamās draņķības, protams, bet ka ir labas un mīļas un ir sliktas un ļaunas filmas. Un zina, ka nevajag skatīties sliktās filmas. Jo katra sliktā filma padara cilvēku mazliet sliktāku. Un neskatās.
Tāpat reklāmas ar atbilstošām grimasēm paši aizvāc, lai netraucē skatīties to, ko grib sīči. Un es kopš pirmās nejaušās reklāmas [hokejs...] skaidroju, kas ir reklāma un kam tā paredzēta.
Cik ilgi būs miers? Nezinu. Bet vismaz bāze, kā rādās, iespēju robežās ir adekvāta. Tāpat kā labi kopta un ievaskota mašīna dubļus pierauj mazāk nekā aizrūsējusi un nobružāta.
tjipa līdz šim bija ,ka skataies ko gribat..bet tagad sākas periods kad vairs neskatīsieties, ko gribat
Arī tagad nav "skatieties, ko gribat". Ja pavelkas uz kaut ko, kas man nešķiet piemērots [avārijas, katastrofas - man ar šito ir problēma kopš zīdaiņa vecuma], tiek paskaidrots, kāpēc, un palūgts sameklēt to vai šito citu. Vai iet spēlēties ar lego, vai lasīt grāmatu.
Pagaidām viņi pārsvarā meklē pozitīvās. Vai mazliet trakas [lego ir tādas policistu īsfilmas], bet paši beigās priecājas, ka policisti sliktos zagļus noķer.
Toties sīki nebaidās no tumsas, no bubuļa zem gultas un šausmām skapī. Viņiem nav ne jausmas, ka kaut kas tāds eksistē un ka būtu jābaidās.
Kas no tā visa izaugs, hrens zina, bet es nemācīšu bērnus būt draņķiem un maitām, pofig, ka apkārt citi tādi.
Izaugs un aizies pa pieskari? Neko darīt, kā mācēju, tā palīdzēju.