Es vienu ziemu kašķīgi lamājos uz aizsalušajām garāžas bleķa durvīm - ziema bija riebīgi slapja un ledaina, aizsala viss, kas varēja un nevarēja, pat suņi raustījās čurāt, kur pagadās. Mīļotais vīrietis visu ziemu rezignēti klausījās, kā es šķendējos, ka autiņš pūst garāžā, bet nekur aizbraukt nevar, jo f***ing durvis aizsalušas kramā...
Pavasarī, kad sniegs bija pazudis pat ziemeļpusē aiz miskastēm, bet garāža ciet kā ciet, pār mani nāca neganti drūmas aizdomas.
Atklājās, ka dārgums tās durvis ir aizslēdzis nevis ar piekaramo atslēgu, bet ar iekšējo (kas ziemā parasti netika darīts, jo tad durvis jāiespiež niknāk un tās mēdza iesprūst)...
Partizānis, maķ.