IMHO nostāja, vai drīzāk, fakta konstatācija bija - ja mēs neiebāžam kādam kabatā, nekas nenotiek.
Un ja māmuķis spirinās pretī, ka neviens viņu uz tā poda nevedīs, PATI!!! [prohoģiļi, znajem tās paaudzes putnus], tad ko ar viņu?
Nesaprotu nostāju pret " mēs maksājam, mums pienākas ..."
Es samaksāju par biļeti autobusā - man pie stūres jāsēž un jāmazgā autobuss? Un autobusa šoferis mani izrīkos un norādīs "pati vainīga, ka tev jābrauc"?
Nekas nav mainījies pa 30 gadiem, kopš slimnīcā mazgāju grīdu. Pacienta statusā. Bērnu nodaļā.
Ar ko bēdīgi slavenā valsts medicīna ir TIK īpaša, ka prasa pieciest pretīgu attieksmi? Un davai nevajag par algām - ja līgumu parakstīji, tātad algas apmēru zināji. Apņēmies strādāt - strādā! Nepatīk pretīgie pacienti, ej uz Maximu!
Parādiet man vēl kaut vienu biznesu, kur apkalpojošais personāls drīkst atļauties palaist muti pret klientu. Kaut vienu, izņemot valsts medicīnu! Pat Latvenergo u.c. monopolistu klientu centros stulbi smaida, atļaujas nejēgt neko [medicīnā bieži nav labāk], bet par idiotu tevi nesaukā un tā neizturas. Jopc., pat VIDā īgno gārdzējsuņu procents ir mazāks.
Turklāt praktiski jebkurā citā vietā, izņemot medicīnu, gadījumi nav akūti. Šodien izskatās, ka aiz letes tev pretī sēž mimra, pagriezies, paņem nākamo numuriņu vai atnāc rīt. Pakāsīsi savu laiku, bet nervus pasaudzēsi. Diemžēl medicīnā ar akūtu apendicītu rīt neatnāksi. Un pacientu bezpalīdzība - fiziskā un morālā - tiek izmantota uz pilnu klapi.
Visvairāk besī pašu pacientu attieksme - kam apzināta, kam neapzināta - ja jau uz mani kliedz, tātad pelnīti. Un "tas nekas, ka bļauj, neliekas ne zinis un pazemo, lai tikai izārstē".
Ir, protams, darvas mucā arī pa karotei un spainītim medus, bet kopaina nav garšīga.