Iekopēšu, jo vairumam secinājumu piekrītu:
Arvien biežāk dzirdu aicinājumus "necelt paniku", "netracināt tautu" u.t.t. Tajā pat laikā neveina augsta amatpersona neuzņemas drosmi pateikt oficiāli un atklāti, ka civiliedzīvotāju metodiskā gatavošana kara situācijai nav nepieciešama (NBS, kā zināms, visam ir gatavs), jo pati par to nav pārliecināta, pati ir neziņā, pati negrib meklēt iespējas un atvēlēt finansējumu "šādām blēņām". Var ciest politiskais tēls un kā pareizi viens komentētājs norādīja : "Viņi domā tā: ja apdraudējums ir, bet naudas nav, tad labāk teikt, ka apdraudējuma nav, jo pretējā gadījumā mani atlaidīs par to, ka neko nedaru apdraudējuma novēršanai un ieliks kādu, kurš teiks, ka apdraudējuma nav. "
No savas puses varu tikai piebilst ka panika rodas kritiskā sitūacijā, kuru cilvēks nav pārdomājis, kurai nav gatavojies un kuras risināšanai nav resursu (arī laika).
Ja patiešām, kāds grib novērst panikas izcelšanos X stundā par iespējāmiem apdraudējumiem nav jāklusē un nav jāsugestē publiku truli jāatkārtojot "draudu nav, draudu nav...", tas palīdz tikai uz laiku:
Pirmais solis: savlaicīgi apzināt problēmu, atzīt to par reālu (skatāmies ko dara kaimiņi);
Otrais solis: novērtēt apdraudējuma pakāpi (kara gadījumā tā jebkurā gadījumā ir augstākā no visām, jo lielas dabas katastrofas mūsu reģionam nav raksturīgas)
Trešais solis: saprast, ka arī kara gadījumā tiem civiliedzīvotājiem, kuri ir sagatavojušies, riski ir krietni zemāki nekā karavīriem.
Ceturtais solis: Rīkoties - plānot, nesteidzīgi gatavoties (valstij jāpalīdz ar metodiku, ieteikumiem). Jo savlaicīgāk tas tiks darīts, jo vairāk būs laika, jo mazāka iespēja, ka tiks pieļautas lielas kļūdas.
Piektais solis (fakultatīvi): lasīt gatavnieku sadaļu "IZdzīve" varabungas.wordpress.com