Es no vecākās paaudzes.Mums topā bija bezgalīgi klaiņojumi pa mežiem,meklējot īpaši vērtīgas mantas-paliekas no karalaika.Visi zinājām,kāda izskatās izsprāgusi bumba,kāda nesprāgusi,tamdēļ nelaimes paldiesDievam nenotika.
Tad vēl cauras brīvdienas bumbas spēle-gan volejs,gan tautene,gan futbols,ziemā kautkas hokejveidīgs,slidas,slēpes,ragavas.Un kur vēl peldēšanās ar nakšņošanu un vēžu ķeršanu un vārīšanu-turpat upesmalā.Un lietusdienās nebeidzamie ričuraču turnīri.
Un diezgan ievērojama laika daļa -darbi mājā-gan pie malkas,gan lopiem,gan dārzā.Tā bija svēta lieta-jo ātrāk padarīja-jo veicīgāk varēja pazust no mājas.Vārds ''negribu''(arī stiprāki vārdi) tika lietots tikai domās.
BET-esam pārrunājuši manus bērnības darbus tagad ar mazbērniem.Un viņiem nekas tāds nemaz nepatīk.Ko tad mežā tur darīs un bail vieniem iet.Cik tad var to bumbu spēlēt un lāga nav ar ko.Tāpat galda spēles -priekš sastrīdēšanās vien ir,kas zaudējis,tas apvainots līdz nāvei un jūtas apkrāpts un nikns,kas vairs par spēlētāju.Tagad ir citas runas,citas intereses,viņi nemaz nejūtas apdalīti.Katram laikam savs,tos nevar salīdzināt!Es varu tikai brīnīties,cik viņi var pārrunāt un apspriest datorspēles un telefonlietas-man tas viss liekas garlaicīgs.Tāpat kā viņiem-manas bērnības lietas.
