Mans notkums lika man pilnībā atmest šaubas, ka eksistē kkāda paralēlā pasaule un ka ar cilvēku nāvi nekas nebeidzas (es kā pietiekami racionāli domājoša būtne ar loģisku prāta konstrukciju diezgan rezervēti pirms tam skatījos uz šādām lietām...)
Tas notika 2012.g.vasarā. Mēs ar 1 manu LV draudzeni, ar kuru Lietuvā esam kopā aizvadījušas savas pēdējās studijas 4 g garumā, bieži mēdzam aizceļot uz lLietuvu (nostaļgisku, jauku atmiņu un arī atpūtas dēļ). Tajā vasarā mēs nolēmām apciemot 1 Lietuvas kūrortpilsētu netālu no Kauņas, jo no leišu kursabiedriem uzzinājām, ka tur it ļoti labas iespējas atpūsties - visādi SPA centri blakus Nemunas upei, utt). Tā kā braucām uz 2 dienām, caur i-netu norezervējām 2-vietīgu numuru (ar atsevišķām gultām) viesnīcā - lielā, senatnīgā ēkā.
Dienu pavadījām ļoti jauki, līdz vēlai naktij nopļāpājām, nodzēsām gaismu un devāmies pie miera. Pagāja labi ja kādas 5 min.un izdzirdējām (vienlaicīgi!) kkādas dīvainas skaņas no ventilācijas lūkas pie augstajiem griestiem. Artikulētas skaņas mijās ar neartikulētām, ir kā nesadzirdami vārdi ātrā tempā, kā kaukšana, brīžiem kliegšana, kāds rets vaids un tā viss juku jukām. Mēs ar draudzeni vienlīdz nobijāmies, bet mūsu satrauktās sarunas par to skaņas ventilācijas lūkā nepārtrauca. Tā tas turpinājās, līdz nolēmām, ka ieslēgsim gaismu un no tā brīža momentā mistiskās skaņas pārtrūka. Kādu brīdi no bailēm vēl nevarējām iemigt, bet pamazām tomēr aizmigām, jo bija iestājies klusums. Vēlāk, kad jau sāka aust gaisma, draudzene bija piecēlusies un gaismu tomēr izslēgusi, lai arī es miegā to nemanīju.
Baisākais sākās pēc tam un notika tikai ar mani. Agrā rītā (guļot uz sāniem ar skatu pret sienu) es pamodos no šausminošas sajūtas, ka man kkas liels un smags ir nogūlies aiz muguras un spiež pie sienas tā, ka es vispār nevaru pakustēties. Tad es sajutu stindzinoši vēsas rokas uz kakla, kuras sāka mani žņaugt. "Labākais" ir tas, ka es vispār nespēju izkustēties, vnk nespēju to izdarīt, tāda kā paralītiska sajūta visā ķermenī. Rokas mani sāka žņaugt arvien stiprāk, man bija sajūta, ka rit manas dzīves pēdējās minūtes (vai sekundes?) un es saņemdama pašu lielāko piepūli izkliedzu savas draudzenes vārdu (viņa teica, ka vismaz tas izklausījās pēc izmusuma pilna sauciena palīgā,bet līdzinājās skaļam gārdzienam). Viņa pamodās, esaucās, izrunājot manu vārdu..un "kas tev??" No tā brīža stindzinošās rokas mani atlaida, žņaugšana mitējās, bet es vēl vismaz minūtes 2-3 nespēju izkustināt ķermemi. Tā bija briesmīga sajūta, tikai pamazām es atrgriezos kaut cik normālā fiziskā un psiholoģiskā stāvoklī. Protams, ka es draudzenei izstāstīju un ņemot vērā mūsu mistisko kopīgo pieredzi ar skaņām naktī, viņai nebija ne vismazāko šaubu, ka viss manis stāstītais atbilst patiesībai.
Tad mēs nolēmām un aizgājām pie reception darbinieces ar jautājumiem, kas šajā ēkā bija pirms viesnīcas un vai šeit ir notikušas kādas dīvainas lietas. Pašas brīnījāmies, ka viņa nevairījās atzīt, ka te vairākos numuros šad un tad spokojoties, arī dažās citās telpās. Jautājām vai par mūsu numuru ir teikts, ka spokojoties, viņa pamāja ar galvu. Prasījām, ko citi viesi KONKR.ir par to stāstījuši, bet to viņa nezināja (vai arī negribēja stāstīt). BET VIŅA PASTĀSTĪJA,ka tajā ēkā pirmās Lietuvas brīvvalsts laikā atradies paleatīvais centrs, uz kurieni neārstējami slimus cilvēkus (visādos vecumos) veda nomirt un esot bijuši gadījumi, kad cilvēki aiz lielām sāpēm esot izdarījuši pašnāvību - kāds izlecis pa logu, bet vairāki pakārušies. Viņa teica, ka šī iemesla dēļ pati nekad neesot tajā viesnīcā nakšņojusi, jo baidoties no spokošanās.
Tāds reāls stāsts, pilnīgi nekas nav sadomāts.