spoku tēma

[Minne]

Jaa..vai kko baigi aizdomaaties un trulu skatienu blenzt uz kaadu..tad attapties un teikt - nee, nee, es neskatos uz tevi, es cauri skatos!

[Narcise]

Te tagad sākuši manu spoku iztirzāt. Atgādināšu tikai, ka es biju nomodā, nevis sapnī (tur jau tā lieta!)

Man gan ir vēl 1 mistisks gadījums, tiesa,-ne baiss, bet tiešām mistisks. Tas bija pirms dažiem gadiem. Nakts vidū pamodos..  Mūsu privātmājas guļamistabā uz tās sienas, kur kkādas ēnas šad tad redzamas (kuras veidojās no tā, ka mājas tuvumā bija (ir) izgaismota šoseja un kad vienam no logiem maza neaizvērta šķirbiņa palikusi starp nakts aizskariem, -tad PARASTI  uz tās sienas ēnojas mājas pagalmā esošo koku zari un lapas, vai ziemā tikai zari, vējā kustīgi). Bet tonakt kad pamodos, sastingu aiz brīnumiem: uz tās sienas bija pilnīgi skaidra un precīza sēdošas, skumjas sievietes ar nokārtu galvu ēna, tā ēna bija statiska (nekustējās vispār) un reāla cilvēka augumā. Protams, ka istabā nekādas sēdošas sievietes nebija. Ēna laikam ritot, nekur nepazuda, kā arī nemainījās lielumā vai kontūrās. Lai pārliecinātos, ka es nemurgoju, pamodināju vīru un lūdzu, lai viņš apskatās uz to sienu un pārliecinās, vai redz to pašu, ko es, viņš apstiprināja, ka redz to sēdošās sievietes ēnu un gulēja tālāk. Es aizmigu tikai uz rīta pusi, kad ēna sāka izgaist, bet baiļu sajūtas nebija, tikai mistiski likās.  No rīta paliku guļam (man tāds darbs, ka nav katru dienu jābūt darbā), vīrs aizbrauca uz darbu, bet ap desmitiem rītā mani uzmodināja viņa telefona zvans. Pirms kāda laika bija zvanījis vīra tēvs un pateicis, ka naktī miegā nomirusi mana vīra māte (resp.vēli vakarā aizmigusi un vairs nepamodusies 62 g vecumā..) Mums ar vīru nebija nekādu šaubu, ka naktī viņa mamma bija atnākusi no mums atvadīties...

[Broms]

Es ar mēdzu aizdomāties un sastingusi lūrēt vienā punktā, kur nekā nav

Televizorā?

[Nāra]

Kā var tik garus palagus uzrskstīt,apbrīnojami,es pat izlasīt nespēju:-)

[viesmiiliigs]

Es ar mēdzu aizdomāties un sastingusi lūrēt vienā punktā, kur nekā nav

Televizorā?

Nea. nepatīkami atzīt, bet tur tomēr kaut kas mēdz būt.

[Minne]

muha, Tu rakstiiji, ka Tu pamodies no taas briesmiigaas sajuutas. Dazhreiz gruuti taa notraapiit robezhu starp miegu/sapni un nomodu.


Starp citu, par skanjaam duumvados/skurstenii. Teemaa par slimniicu personaalu rakstiiju, ka reiz pirms gadiem vienaa slimniicaa  leenaam chutj atdevu galus. Un vienu dienu tajaa bezgaliigajaa laikaa, kad dienas ar naktiim bija sajukushas, duumvadaa atskaneeja briesmiigi trokshnji, skrapsteeshana, kliedzieni. Tas turpinaajaas daudzas dienas, ar maziem paartraukumiem. Tas bija shausminoshi, bet ar laiku sapratu, ka tur iekritis putns un netiek aaraa. Es saaku luugt par vinju, lai dievs vinjam paliidz tikt laukaa. Un galvaa bija blakusdoma - ja putns tiks briiviibaa, es izveseljoshos. Dienaam ritot, skanjas kljuva retaakas un retaakas, liidz noklusa pavisam. Sapratu, ka putns miris. Bet es izkjepurojos.


Es zinu, ka ne visu var izskaidrot, jo ne visam mums ir vajadziigais sapratnes liimenis. Bet esmu par to, ka buutiibaa viss ir izskaidrojams.

[Nāra]

Jums izklausās tik interesanta dzīve, tāda ezotēriska un neparasta.Diemžēl man par tēmu nav ko stāstīt.Laikam esmu par daudz pie zemes.

[Tille]

Oj, man arī ir slimnīcas stāstiņš, par kuru atkarībā no garastāvokļa varu ierēkt. Vai arī nē.
Nupat gada beigās pēc operācijas slimnīcā nogrābu bezgala štruntīgu pēcop.iekaisumu - ar augstu temp., analīzēm ārpus jebkādām normām un brīžiem pazūdošu apziņu ar dīvainiem pusnomoda sapņiem. Vārdsakot - neko tālu no otras puses. Bet ne par to.
Palātā biju viena. Televizors stāvēja pret logu un tajā atspīdēja viss, kas ārā un arī loga detaļas. Nu un vienā no apskaidrības brīžiem skatos - nu tak reāla svētbilde tajā TV (neieslēgtā), es pat baidos teikt, bet klasiskā Jēzus seja. Galīgi neesmu fanātiska ticīgā, mana baznīca ir mežs, jūra un lauki, bet te nu viņš bija .... visas tās dienas, kamēr mētājos šurp turp (un kamēr beidzot atrada a/b, kas nostrādāja). Kad jau bja OK, secināju, ka atspīdums TV nav mainījies, bet TO es tur vairs neredzu ...
Tajā rītā, kad beidzot varēja uzelpot, ienāca māsiņa un teica - apsveicu ar atgriešanos ...

Un vēl - kad nomira mana mamma (vēl nebija apglabāta), aizbraucu uz viņas māju pēc kkādām lietām - svečturiem, galdautiem, vēl kkādiem štruntiem galda klāšanai. Eju pie mājas, skatos - mammas māsa jau pirms manis atnākusi, stāv pie loga, aizkari atvilkti, skatās uz mani un gaida (bilde ne visai skaidra, bet man sūdīga redze). Pamāju ar roku, eju iekšā. Hmm, durvis aizslēgtas. Atslēdzu, eju iekšā, saku Čau .. neviena nav, aizkari aizvilkti. Nu neko, sasveicinājos ar mammu, paņēmu ko vajag, aprunājos. Bail nebija nevienu mirkli.

P.S. mamma nomira tajā pašā slimnīcā, kur es ķepurojos ...

[Narcise]

Es zinu, ka ne visu var izskaidrot, jo ne visam mums ir vajadziigais sapratnes liimenis. Bet esmu par to, ka buutiibaa viss ir izskaidrojams.

Tieši tāpēc, ka man pašai ir mistisku notikumu pieredze, es pilnībā pieņemu visu iepriekšējo komentētāju pieredzi, nepūloties to izskaidrot vai apgāzt. Jo vairāk, ka ne viss ir izskaidrojams ar mūsu racionālo domāšanu, kā arī tāpēc, ka mēs esam šajā esamības pusē, bet tas mistiskais -tajā (krieviski tas saucas "по ту сторону бытия"), bet kaut kādi apstākļi vai kāds mums nojaušams (kā manā 2.stāstā) vai arī vrb pavisam nezināmi iemesli mums ir ļāvuši šīm abām esamībām uz brīdi sastapties.

[Minne]

Es jau nepateicu neko, kas pretrunaa Tavai pieredzei un viedoklim

[Narcise]

Es jau neteicu, ka Tu teici. Es tikai izklāstīju savu šajā sakarā.

[Minne]

Labi, labi.. Vnk mums tik liidziigas pieredzes bijushas. Tava versija mistiskaa, mana - racionaalaa  

[Lynx]

Par mirshanas teemu runaajot - man un nu jau taisaulee esoshajai mammai abaam viena mistiska lieta piemiit. Ja daudz maz sasniedzamos rados kaads mirst, kaads triisreiz pie loga pieklauvee. Ja to vareetu izskaidrot racionaali, ok, bet manaa beerniibaa dziivojaam 8. staavaa, apkaart ne koki, kas var pret logu sisties, nekaa...

[Minne]

Saprotiet mani pareizi - par racionaalajiem izskaidrojumiem es runaaju taadaa noziimee, ka tagad, savas nepietiekamaas attiistiibas (vai aizmirsto, vai veejaa palaisto speeju) deelj, nespeejam sho vai to aptvert un pieraadiit. Protams, ka eksistee paraleelaa realitaate, citas dimensijas, laika un telpas caurumi, domu paarraide utt., utjpr., bet mees (vairums) neesam taadaa liimenii, lai to saprastu, taadeelj runaajam par mistisko, spokiem, paraadiibaam. Kaut gan taa visa ir realitaate

[...(cita)]

Arī man vakar gadījās dīvains notikums. Mēģināšu īsi izstāstīt. Šonedēļ, kamēr māsa ekskursijā, pieskatu viņas kaķeni mūsu dzimtajā mājā mazpilsētā. Tētis miris jau pirms kāda laika, māmiņa - pagājušajā vasarā. Kaķene dzīvo pa pagalmu, dārzu (un kaimiņu dārziem), saimniecības ēku. Ir visai tramīga, faktiski uzticas tikai māsai. Tad nu cenšos viņu pabarot, kad parādījusies, lai barību neapēstu citi klaiņojošie kaķi. Vakar vakarpusē, redzu, ka kaķene cītīgi ēd, nolemju bļodiņā piebērt papildporciju. Kaķene pamūk projām. Pasaucu, lai nāk ēst. Un tad izdzirdu vārdu: "Tūlīt nākšu!" Balss nedaudz piesmakusi, atgādina mirušās māmiņas balsi. Mans racionālais prāts saceļ spuras gaisā - uzmanīgi klausos, vai kaut kur tuvākajās kaimiņmājās nav kāds, kas to varētu būt teicis. It kā nav, tuvākie tās puses kaimiņi uzturas tikai brīvdienās. Uzrunāju kaķi vēlreiz. Te nu varbūt nostrādā mana fantāzija, bet liekas, vēlreiz atskan - "Jā!". Tā arī palieku domīga - vai man tas viss izlikās, vai tomēr bija kāds, kas pajokoja, vai arī…?