Šovasar biju ciemos Vācijā. Naktij man tika ierādīta liela gulta tādā kā mājas pusstāvā, no kurienes ved trepes uz telpām augšā.
Biju iemigusi laikam jau tādā tramīgā pusmiegā, kad pamodos no šausminošas sajūtas, ka kāds nāk no augšstāva lejā pa kāpnēm, skaidri dzirdēju soļus. Bet kā jau pusmiegā, īsti neaptvēru, kas notiek. Tad sajutu šausmīgu smagumu uz krūtīm, pie kakla, nespēju paelpot, nespēju pakustēties. Turklāt tajā baismīgajā situācijā vēl atcerējos savu diskusiju ar muhu (Narcisi) šajā pašā tēmā

. Tā kā esmu "racionāliķu" pusē, sapratu, ka man jāpamostas, ka tā taču nevar būt patiesība (kaut gan skaidri dzirdēju soļus, kaut skaidri jutu smagumu, nespēju pakustēties). Par spīti šai apziņai, ka esmu kkādā starpstāvoklī, biju pārbijusies, mēģināju kliegt, mēģināju izkustināt ķermeni, bet nekas neizdevās. Devu sev pavēli mosties un atgriezties realitātē. Burtiski ar pārcilvēciskiem spēkiem pēc kāda laika jau atjēdzos un sapratu, ka neviena nav, ka neviens man virsū nesēž un nežņaudz, bet sajūta bija tik reāla, ka visu nakti jutos ļoti neomulīgi.
Pēc tam uzzināju, ka šajā gultā bija miris kāds no ģimenes locekļiem, runā, ka ne īsti dabīgā nāvē.
Laikam esmu riktīgs neticīgais Toms, vienalga domāju, ka pie vainas bija manas sakāpinātās emocijas
