Necūkošos indīgo sildīto ēdienu tēmā, uzzīmēšu jaunu pļāpu tēmu.
Nomade man tā politkorekti piezīmēja:
"Bet tici man, "darot kopā", tu laiku neķēzi. Man vecākā tagad visu laiku pārmet, ka nav bijis ļauts ar mammu kopā virtuvē tusēt."
Par šito es joprojām nevaru saprast - smieties vai raudāt. Reiz sensenos laikos, kad man vēl bērnu nebija, es biju piesūkusies ar lērumu labu padomu - to skaitā arī par kopīgu darbošanos virtuvē un citur no knapi divu gadu vecuma utt. Toties dzīves realitāte šos jaukos teorijas postulātus vienu pēc otra izsmērē pa sienām (burtiski). Nu nav visi bērni lietojami šīm izpriecām.
Organizēju pankūkas, sīks tinas apkārt - es arī gribu! (Otrs tajā laikā laikam vēl "aiz restēm" tupēja un trusim ausis grauza). Super! Bruņojamies ar pacietību un uz priekšu! Ņemam olas, paskatāmies, papētām, es vienu sasitu, otru ar sīka rociņu, lai pamēģina, visu izpētām. Saku - tagad tu sit olu pret bļodas malu! Sīks paskatās acīs un blaukš! pret sienu. Konkrēti un tīšām. Savācu ķeskas. Bērsim miltus. Parādu, kā ar karoti no pakas izķeksēt, dodu, lai pats ņem. Izvelk karoti miltu un hrjas! pret griestiem... Ņemam pienu. Saku - lūdzu, paņem no ledusskapja, atnes! Izņem un ar visu spēku skalina. Hrens zina, vai pudelei korķis ir normāli aizskrūvēts - ne es vienīgā pienu dzeru. Stāstu, lai atlidina man to pudeli kā lidmašīnu - tā lēnām un mierīgi. Paskatās uz mani un krata vēl trakāk...
Scenārijs ar dažām niansēm atkārtojas katru reizi, kad mēģinu kaut ko ar viņu kopā darīt.
Ja tas bērns man būtu vienīgais, droši vien sēdētu uz antidepresantiem un uzskatītu sevi par nekam nederīgu māti.
Bet ir, ar ko salīdzināt.
Smeļam ūdeni no baseina, lejam lejkannās. Viens smeļ ar krūzi un šļāc aptuveni lejkannas virzienā, otrs smeļ ar krūzi un mēģina trāpīt caurumā. Protams, līst garām - prakses vēl nav, bet cilvēks mēģina. Lasām kartupeļus - viens paņem trīs kartupeļus uzmet gaisā un paziņo, ka vairāk negrib, otrs lasa un nes uz spaini. Mazgājam traukus. Viens šļūkā ar švammi pa škīvi, mēģina apgriezt otrādi un nomazgāt šķīvim dibenu, otrs samērcē švammi zem krāna un izspiež visu uz grīdas... Velku naglas no dēļa, šiem arī vajag. Atstāju viegli izvelkamu, iedodu knaibles, parādu. Viens atspēries velk naglu, otrs paņem knaibles un baksta brālim acīs...
Bazars ne jau par to, ka nemāk, ka nesanāk. Tam es esmu gatava. Bazars ne jau par to, ka gribu no bērna vecumam neatbilstošu rīcību - šis citās jomās ieliek gadu vecākiem, bet gadu jaunāks bērns dara to visu, ko šis "nemāk". Kas ir cēlonis, kas ir sekas un kā tas iet kopā, viņam bija skaidrs jau tajā vecumā, kad citi vēl sūkā grabuli un saka bē. Taču tīšai destruktīvai darīšanai par spīti otrādi manu nervu nepietiek.
Uzreiz disklaimeris - ar šito destruktīvistu ir gana bijusi darbošanās agrā bērnībā, otrais ir šad tad atstāts savvaļā, lai tikai vecākajam, nabadziņam, nepietrūktu uzmanības.
Nevar gaidīt no egles ābolus. Kaut ko ar to bērnu var sākt darīt tikai tagad - gandrīz piecu gadu vecumā. Līdz šim - bezjēdzīga un riskanta laika un materiālu ķēzīšana. Tik bagāta es neesmu, lai 3/4 ēdiena izsmērētu pa grīdu un reizi pusgadā taisītu mājā kapitālo remontu, un tik lielā bezdarbībā arī ne, lai varētu 4 stundas pierunāt bērniņu izdarīt kaut ko daudzmaz kārtīgi. Tad viņam vajadzēja kaut kādus Šleserus izvēlēties par vecākiem.
Priecājos vismaz par to, ka mājās ir vesels kaķis un veseli bērni. Veseli - tādā nozīmē, ka vienā gabalā, bez redzamām traumu pazīmēm un ar visām acīm.
Tā ka davai nevajag par "darīsim kopā" kā absolūto aksiomu.
Un nē, padomus neprasu. Visu to, ko kāds var ieteikt, es jau esmu pārmēģinājusi. Pie psihologa un uz bāriņtiesu arī varat nesūtīt.
