Nu uzzīmēsim vēl kādu tēmu...

[lumbergs]

Tas , ka bērni ar laiku mainās , ir tiesa. Mans ideālais bērns , juniors , kad apmēram 10 gadu vecumā viņam izteicu savu apbrīnu un pateicību par to , mīļi mani apskāva un teica - jā mamm , man tikai tevis žēl , jo man drīz sāksies tīņa vecums ! un sākās arī , bet tas jau cits stāsts ! trixim - izturību un mīlestību !

[Narcise]

"Mantu atņemšana par to laušanu vispār nedarbojas - bļaus, kamēr atradīs putekli un 2 stundas spēlēsies. Pēc tam atkārtos ideju salauzt kaut ko citu. Pastāvēs kaktā, pabļaus, iznāks no kakta un turpinās lauzt. Labi zina, ka būs atpakaļ kaktā, nebūs nekādu galda spēļu utt. Bet lauž."
Nu ja godīgi -"šitādu bērnu manas acis nav redzējušas"

     Manējais bija mierīgs un paklausīgs jau no dzimšanas,  bet ap 3 gadiem uznāca kkāds bzdings-pēkšņi sāka lauzt mantas, gndr visas pēc kārtas. Es mantas lielā atkritumu maisā iekšā un nonesu pagrabā.  Pirmo dienu neko neteica, otrā dienā sāka pīkstēt  (nevis bļaut) Prasīju, vai lauzīs vēl? -Teica nē, tad maisu stiepu atpakaļ. Un kā tik atkal sāk lauzt, tad atkārtoju šo darbību -nekliedzu, nelamājos, bet visas mantas maisā un prom uz pagrabu un jaunas tajā periodā arī nepirkām, protams, kamēr vien neiemācījās apieties un pārstāja lauzt (pārgāja tā kaite nepilna mēneša laikā). Tā ka manējam līdzēja, bet..kā jau teicu, visi nav vienādi un Tavējam dmž nedarbojas.

[Nāra]

Ja bērnudārzā nav problēmu, tad tipiskais variants - mājās izpildās, b-dārzā normālki uzvedas. Ir tādi, kam tas ir otrādi - bērnudārzā nenormāli, mājās normāli. Ja būtu problēmas, tad audz-jas teiktu vai vecāki sūdzētos, tātad nav. Neesi paprasījusi, kā viņam bd iet, gan jau esi? Tas nozīmē, ka atļaujas tikai ģimenē un tad nu akmerns tavā lauciņā. Es tomēr ieteiktu psihologu.

[Pūka]

Trixi, cik gadu grūtajam bērnam tagad? Un kā uzvedas sabiedriskās vietās (ne bērnudārzā) veikalā, transportā, ciemos? Kā komunicē ar citiem svešiem pieaugušajiem un kā ar sava vecuma svešiem bērniem? Man ir tā , ka pietrūkst it kā puzles gabaliņu, lai saliktu bildi (savu versiju par iespējamiem iemesliem)

[Ezme]

Ehh,bērni ir vienkārši un galīgi noguruši jau no mazu dienu!Ik brīdi būdami uzmanības centrā,gan vecāku,gan vecvecāku,gan bērnudāržā,gan skolā.Bērns vairs  nekad nav pats ar  sevi un nav tāds īsti brīvs.Viņš visu laiku ir uzvilkts-kā reaģēs uz jebkuru darbību mamma,kā ome,kā audzinātāja.Jo-uz jebkuru bērna darbību tak seko-vai nu uzslava,vai pamācība,vai atstādināšana no darbības.Nekas nerit tādā dabīgā plūdumā,viss ir saspringts un uzvilkts.Ja tevi visu laiku vēro-kurš gan to var ilgi un mierīgi izturēt??Tas smagi  traucē pieaugušo,kur nu vēl bērnu!
No savas bērnības atceros to vienīgo trauku mazgāšanas reizi mazgados,kad mazgājot nazi,novilku ar aso pusi pa sauju...
Es nekad netiku aicināta tur,kur darbu nespēju paveikt derīgi un lietojami.Ja ko gribēju veikt-tad vajadzēja pašai meklēt un jautāt-kā to pareizi un labāk izdarīt,un tad atkrita jebkura veltīga cūkošanās un muļļāšanās,un vecmammai nevajadzēja novākt mana darba sekas.Ja kaut kur kļūdījos-pati savācu savus nedarbus.

[Pifs]

Manuprāt, "pa taisno" pie neirologa.
Lai nešķistu, kā uzbrauciens, paskaidroju, ka manam bērnam arī ar dažkārt diezgan niķīgu uzvešanos atklāja epilepsiju, kas nu, veiksmīgi izārstēta.
Esmu ievērojusi, ka daudziem vecākiem vieglāk pieņemt domu, ka viņu bērns vnk dīvains huligāns, nekā ar nopietnām veselības problēmām.

[Trix]

Ezme, kopš kura laika bērni būtu atstājami "paši ar sevi" bez pieskatīšanas?
Piedod, bet atstāt pilnīgā pašplūsmā nepieskatītus bērnus, pat patoloģiski flegmatiskus, kur nu vēl tādus, kas mierīgi var otram sagādāt pamatīgus miesas bojājumus, es tomēr netaisos, lai nu piedod man "brīvības" adepti. Kā vienu ar visādu priekšmetu (zīmuļu, piemēram) bakstīšanu sejas virzienā, tā otru, kam 3,5 gados pēc vecuma vēl pienākas nefiltrēt personisko rīcību un par neiedotu mašīnu ievilkt otram pa galvu. Es atļauju bērniem mierīgi darboties pašiem un ar sevi, ja vien tiek ievēroti daži noteikumi - nesist, neplēst un nebakstīt sejā. Un to es dzirdu arī no otras istabas jau no pirmajām notīm. Lai nu kuram bērni tik daudz spēlētos vieni paši ko grib un kā grib.

Pūka, vasarā būs 5.
Veikalā - kā kuro reizi, pārsvarā [nu jau] staigā ap mums, pa ceļam visu apskatot. Runājam par visu, ko pajautā, pastāstu, ko nejautā, arī pastāstu, ja šķiet noderīgi (kas tas par aparātu un ko ar to dara, kur rodas piens un kāpēc tas jogurts nav ēdams ). Bet ja ienāks prātā, bizos, kur grib. Sarunāšana "pieturi man groziņu, stum tētim ratus utt." ir kaķim zem astes. Uz saukšanu vārdā nereaģē, uz uzķērcienu pilnā rīklē reaģē [gan jau kāds kādreiz nostučīs bāriņtiesai...]. Reizēm par sodu "kā kartupeli" ietupinu iepirkumu ratos. Sēž un raud. Pastāstu 869. reizi, kāpēc jāsēž. Ja sarunāsim, ka neskries un izlaidīšu, pēc 1 minūtes sēž ratos atpakaļ. Nav saistības ar "veikalā noguris" - var paņemt vīli starp plauktiem, tikko iegājis, var sākt spēlēt paslēpes pēc 10 minūtēm (to kaut kā saprotu). Gandrīz paskrēja Depo zem pacēlāja, nobijās. Domā, kaut kas mainījās? Ha. Skrien tāpat. Pārsvarā nemēģinu stiept, kur man vajag, ejam kā pa muzeju, pa ceļam pievācot nepieciešamo.

Izkāpj no mašīnas pirmais, saku "pastāvi pie durvīm, kamēr brālis izkāps", neesmu beigusi teikumu, kad metas pāri ielai. Kaut kā to visu menedžēju, bet smagi. Veikalā pārsvarā ejam četratā. Es ar puikām lēnām visu apskatām, vīrs tikmēr pielasa, ko vajag.

Agrā bērnībā (kādu pirmo pusotru gadu un vēl mazliet) necieta svešus cilvēkus (liels pūlis ir vienaldzīgs, ja kāds nāk tuvāk vai pievērš uzmanību, tad tas ir bīstams), ilgi pētīja. Kad pierada, tad pieņēma un pats gāja runāties (otrais tāpat, bet gadus divarpus vismaz ), gan pret svešiem, gan pret retāk redzētajiem vecvecākiem tas pats. Ja kāds uzmācās pirmais ar uķi puķi, tad sīks sataisīja skandālu (normāli, par to nestresoju, visus uzreiz brīdināju, lai nepievērš uzmanību, citādi būs mēsli, es arī neciestu, ja man līstu virsū svešas tantes). Tagad ar svešiem bez aiztures, ies runāsies - pilnīgi normāli. Ne pret pieaugušajiem kāda problēma, ne pret bērniem.

Kaut kāda nervu šaize viņam, iespējams, ir, bet ja ir, tad tā ir iedzimta nervu sistēmas īpatnība. Nemeklēšu ne psihdakteri, ne tabletes. Ne man tam laika, ne naudas, ne vēlēšanās nočakarēt to pašu, kas tajā galvā ir - jo puika ir gudrs, loģika kolosāla, tādas filozofijas pērles laiž, ka es brīžiem uz pauzes. Pamazām kļūst labāk, pie tā arī palieku. [Tradicionālā medicīna - izņemot ķirurģiju traumu gadījumā - 40 gadu laikā nav mani pārliecinājusi par spēju reāli risināt problēmas.]
Bet komplektā sīks ir čīkstulis par katru štruntu (iedodu ūdeni svītrainajā glāzē, sīks raud - gribēju puķaino!!! Bet kamēr lēju, skatījās un neko neteica... 6x es noslauku galdu - pofig, septīto reizi noslauku galdu, sīks asarās - ēēēēēs gribēju noslaucīt!!! Nu un kā lai es to zinu, ka tu gribēji? Ja gribi, palūdz!). Kā kas, tā lūpa līdz grīdai.

Pagaidām viņam iekš b/d ir daudzmaz normāls kolektīvs, izņemot 2 tipus, kas visus terorizē, bet tie ir nu jau ir mazliet pievaldīti. Neko dižu no audzītēm izspiest man neizdodas, pirmkārt, pārsvarā aizved/savāc vīrs, arī tad, kad es tur trāpos, nekāda dižā runāšana nesanāk. It kā viss normāli, nekādu katastrofu nav, visi apmierināti. Bet viņiem ir diezgan piesātināts laiks, tādas brīvās ālēšanās praktiski nav, vakaros mazliet, bet arī tad viņus daudzmaz organizē. Tā ka izpausties nesanāk.   Vai var jau būt, ka tomēr ir izdevies kaut ko 4 gadu laikā iemācīt...
Bērnudārzs ir pirmo gadu. Izmaiņu nekādu. Kā nevarēja neko iestāstīt pirms b/d, tā nevar tagad - "paklausībā" izmaiņu nav. Ja neskaita stāstus par spokiem, zombijiem, mēdīšanos, apsaukāšanos un citus socializācijas "jaukumus".

[viesmiiliigs]

Bērnus nedrīkstot salīdzināt, bet... Trix, izlasi kaut kur manu žēlabu tēmu par sīkā psihošanu. Manējam tikko 5g palika. Prātiņš un savaldība sāk nākt, pa pusnedēļu vēl laikam nevienu dz.d. dāvanu nav saplēsis


Veikalā vnk netiek vests. Ja tiek - tas ir mega bonuss un pagodinājums. Vienalga kašķi un skriešana mēdz notikt

[Ezme]

Trix,
Ezme, kopš kura laika bērni būtu atstājami "paši ar sevi" bez pieskatīšanas?

Es te domāju to neatslābstošo uzmanību,kur uzskaitīta un novērota tiek jel katra bērna rīcība.Lai tikai pasDies,kaut kas nenotiek.
Jo ātrāk bērnam dos samērīgu brīvību,jo ātrāk viņš to saprātīgi izmantos,protams neatstājot pa ķērienam indes,zāles un špickas.
Jeb varbūt es par vecu,lai līdzrunātu?Parasti jau bērni nav tikai un vienīgi ļaunprātīgi,lai durtu otram acis ārā un izpostītu māju līdz pamatiem.Atstāti savā nodabā un neuzmācīgā uzmanībā-viņi rīkojas it sakarīgi un aizmirst savus vipendronus.
Dažus gadus atpakaļ biju aizbraukusi uz veikalu(kas turp-atpakaļ prasa apm.stundu-laukos) un mājā palikuši vieni paši četri mazbērni no no 4-8 gadu veci.Un pa to laiku istabā ielidojis irsis.Lielākie bija sapratuši,ka joki nav.Irsis kārtīgi ierobežots istabā aiz cieši aizvērtēm durvīm,visi bērni evakuējušies laukā,neaizmirstot arī mazākos(kurus vecākais gals parasti diez ko necienīja!).
Uzslavēju par apzinīgo rīcību un priecājos,ka īstu briesmu brīdī spēja savākties un padomāt arī par mazajiem.

[Anete Goba]

Es tavaa vietaa gan aizvestu pie daktera. Kameer veel mazs, visu var labot. Vinjam tachu pasham buus gruuti, ja tieshaam kaut kas ar nerviem ir, labaak paarbaudiit, veelaak tas var veel smagaak izpausties. Ja atziis, ka viss kaartiibaa, vismaz sirds mieriiga buus. Un pie kaartiiga speciaalista es vestu, ne kaut kaada shtrunta psihdatera. Kaadreiz lasiiju, bet neatceros, kur Latvijaa ir speciaalists, kas veic visas taas paarbaudes (hiperahtivitaati utt), pat uzvaards bija, varbuut caalii var atrast. Nav jau viegli to noteikt, tur visaadi testi un analiizes, bet tad vismaz zinaasi, ar ko reekjinaaties un kaa taalaak riikoties.
Man tajaa pashaa vecumaa beerns, tuulinj buus 5 gadi, visu laiku uzskatiiju, ka shis ir ideaalaakais vecums beerniem, vecaaku prieks utt., bet, kad palasu, kaa jums te iet.. Un es esmu visneperfektaakaa maate no jums visaam, nav manu nopelnu audzinaashanaa, ne man kaada sisteema, ne pareizie panjeemieni audzinaashanaa..

[Nāra]

Ja būtu kādas problēmas uzvedībā vai mācībās bd, tad audz-jas teiktu, ja nesaka, tas nozīmē, ka tur viss ir ok. Kā tas ir - nesanāk parunaties ar audzinātājām? Tas ir svarīgi uzzināt, kāds Tavs bērns ir ārpus mājās, bez Tavas klātbūtnes. Ja arī nodarbināti, problēmas ļoti labi redzamas nodarbībās, ne jau tikai brīvajā laikā. Kā viņš sadzīvo ar grupas biedriem? Vai ir ieredzēts? Jo arī bd ir populārie un atstumtie. Ja grupā ir bērni ar kaut kādām problēmām vai vismaz, ja audz-jām tā liekas, tad jau no bd sūta uz komisiju un tad tur skatās. Vai vismaz sākumā pie bd psihologa. Tomēr speciālista skats no malas vajadzīgs. Varbūt tas viss pāries, jo nekas jau ļoti traks neizklausās, lai gan nervus Tev pabojā.

[Pifs]

Nevēlos uzspiest savu viedokli, galu galā Tavs bērns..bet, piedod, tāda uzvedība NAV un NEVAR būt normāla.

..."Kaut kāda nervu šaize viņam, iespējams, ir, bet ja ir, tad tā ir iedzimta nervu sistēmas īpatnība. Nemeklēšu ne psihdakteri, ne tabletes. Ne man tam laika, ne naudas, ne vēlēšanās nočakarēt to pašu, kas tajā galvā ir - jo puika ir gudrs, loģika kolosāla, tādas filozofijas pērles laiž, ka es brīžiem uz pauzes. Pamazām kļūst labāk, pie tā arī palieku..."

Lūk!Māte, par kuru es jau rakstīju - vieglāk žēloties par uzvedibas traucējumiem, nekā apzināties, ka kaut kas tomēr nav ritīgi. Un risinat problēmu. Nav jāved pie psih dakteriem, bet pie nervu speciālista gan.

Slimi nervi nenozīmē, ka bērns ir garīgi atpalicis.

[Pūka]

Trixi, es pati tik daudz kļūdu esmu pieļāvusi, ka nevaru dot nekādus padomus. Varu pastāstīt tikai savu pieredzi. Arī man bērns nav no vieglajiem, pilnīgi savādāk kā tev, bet tomēr. Par tavu gadījumu man versijas nav, tikai pārdomas.
Spriedze un Pāraugs (izmainīsies)
Man no malas liekas , ka tavā gadījumā ir baigā spriedze gaisā. Iemeslus nezinu. Man bija un ir sarežģītas attiecības ar manu otro pusi, bērna tēvu, arī spriedze. Ne labas,ne sliktas, bet sarežģītas. Slēpu no bērna, sak pieaugušo lietas. Izrādījās viņš to visu sajūt un tas viņam ārprātīgi sit pa nerviem. 'Dikti stresoju par sava bērna uzvedību (skolas psihologi mani augstprātīgi kaunināja), arī spriedze. Vilku bērnu pie psihologa, skola sūtīja. Kaut kas mainījās uz labo pusi, kad es vienkārši nolaidu rokas, sak, lai notiek, kas notikdams, man nav spēka vairs. Kaut kā atslābu un problēmas mazinājās. Ir muļķīgi teikt - atslābsti, bet pamēģini ignorēt to problēmu, NEDARI NEKO, lai problēmu mazinātu, necenties, neskaidro, cik nu iespējams, ignorē cik nu iespējams.Ne jau bērnu, bet uzvedību. Lieku reizi savāc salauzto, ātri no acīm prom, nesodi, neaudzini. Vecas sievietes saka, "pāraugs", izaugs no šīm problēmām, "uzsūksies".  Nu tas tāds wishfull thinking, tu izliecies, ka tev nav problēmu un 'varbūt tās pazūd. Mēģini iegūt atelpu, un mazināt spriedzi.

[reno]

Es laikam tomēr kaut kādu speciālista padomu meklētu. Ir jau nevaldāmi bērni, bet pašlaik taču tu pati vari nojūgties!
Papūlies ar b/d audzinātājām tā uzmanīgi aprunāties

[Pūka]

Dažādas "valodas". Izskatās , ka jūs pašlaik runājat dažādās valodās. Bērns dzird , bet nesaprot.Viņš latviski,  a tu ķīniski. Viņam ir kaut kāda savādāka uztvere. Patreizējā periodā viņam salauzt mantu neskaitās slikti, viņa "valodā", uztverē,  tas varbūt ir neslikts "action". Sūdīgs piemērs, bet mēģini saprast. Viņš kaut ko salauž, tūlīt parādās Trix un nodod 3 minūtes ķīniski. Un tā 10 reiizes pēc kārtas. Un?  Domāju ar laiku, bērns iemācīsies tavu valodu, bet patreiz būtu jāatrod tulks , kas iztulko - uz abām pusēm. Tulks varētu būt psihologs.


Un te nu dodiet man vezumu akmeņu, es ar tagadējo pieredzi varētu pusdienu apmētāt visus skolas un neskolas psihologus, ko man ir nācies satikt. Absolūti impoteni diletanti , kam augstākā pilotāža ir  "gribat par to parunāt? " . Bet tas bija pirms 5 gadiem, varbūt kaut kas mainījies.


Labā ziņa ir tā, ka ar svešiem, viņš komunicē normāli, tātad ir viņam spējas "iemācīties" ķīniešu valodu. Un par bērnu dārzu. Ja tur ir grupā 2 teroristi, tad cits b/d vai grupa. Tiem teroristiem ir problēmas, kurām arī ar rāvienu nevar tikt pāri, nav citiem tāpēc jāmocās.