Pēdējos gadus 4 lietoju sadzīvē un regulāri... kamēr sīči vēl nesaprot...

Nu nav viņiem jāzina viss, ko mēs domājam par viņiem un par plāniem - iet rīt uz b/d vai vēl paklepot mājās, braukt vai nebraukt pie vecmāmiņas, ir vai nav viņam līkākas kājas nekā fizioloģiski pienākas utt. Bet ilgi tas nevilksies.

Aber par tēmu oriģinālajā iecerē - ja agrākos gadus (izņemot pēdējo vai divus), es izmantoju iespēju runāt ar krieviem krieviski - lai neaizmirstu kustināt valodu (jebkura valoda ir bagātība - cik nu man to svešvalodu vispār ir...), tad tagad sāk ieslēgties aizvien lielāks princips - Latvijā runā latviski un punkts. Iebraucējus var pēc ausīm atšķirt, vietējie urlas lai mācās valsts valodu. Vecam sakarīgam tantukam atbildēšu krieviski, bet ja turpat blakus trāpīsies nahaļnaja roža (mums tādu psrs rožu ir daudz) un sāks pirkstiņus vēcināt, ij netaisos locīties, ej prasi citam krievam, kāpēc nenāk vilciens.
Lai gan valodu protu, dažreiz krievu rakstītos tekstos kļūdas redzu, lasu, runāju. Gadās, ka vārds jāpameklē, jo ikdiena tomēr tā nav.
Šodien klausījos, kā krievu dāma ar latvieti pļāpāja [piedodiet, nevarēju nedzirdēt

] - visu cieņu, labā latviešu valodā. Ar akcentiņu, bet brīvi. Paretam aizkrita kāds vārds, bet bez stresa. Priecājos no sirds.
Runāt, rakstīt, lasīt protu, lai gan tekstu uztveru tikai, pārlasot otru reizi. Acs ir atradusi no burtiem.
Kādreiz sacerējumus rakstīju un kr.val. biju teicamniece.
Kirilica ir objektīvi lēnāk lasāma nekā latīņu burti - esot pētījumi.

Bet teicamniece es arī biju.
