[Autorei neuzņemt personiski!]
Brom, es par to, ko māte meitai nodod neverbāli, nevis par padomiem.
Piemēram, vārdos stāsta, ka tev jāapprecas, jāatrod gudrs vīrs, jāizveido laimīga ģimene, bet pašai, pirmkārt, ģimenes nav, otrkārt, visādos veidos katrā situācijā norāda, ka meitas draudzenei gan skaisti mati/labs augums/balti zobi, tādai jau vīrs pats atskries, žēl, ka tev mani plānie mati un šķībie zobi iedzimuši, kaut nu tev izdotos, bet mums jau dzimtā visas vīri pamet ar vēderu...
Rezultātā tā meita plēšas uz pusēm, lai piepildītu verbālās norādes, bet nevar to izdarīt, jo ir ieprogrammēta uz neveiksmi. Kamēr meita [ar psihoterapeitu, gudru draugu/treneri/krustmāti vai pati] nenonāks pie saknes, ka un kāpēc šķībi rīkojas [piesitas narkomānam, azartspēlmanim, alkoholiķim, narcisam, jaunas meitenes apvārdojošam onkam, kas visi ir tendēti uz īstermiņa vieglām attiecībām], tikmēr būs "bezlaulības vainags septītajā paaudzē" un "mūsu dzimtā visas pamet".
Te es redzu meitas bērnībā trūkušu tēvu, ko viņa tagad kompensē. Tiktāl normāli. Bet ja viņai nepieleks, kas viņu velk pie 2x vecākiem vīriešiem, viņas meitas atkārtos taciņu, jo normālu ģimeni (īpaši, ņemot vērā blakusinfo) šī meita nenodibinās, un viņas meitas arī augs ar nepilnīgu/nepareizu/neesošu tēvu.
Tāpēc es runāju par savas galvas sakārtošanu un nevairošanos automātiski, kopējot iepriekšējos gļukus.