Es arii appreceejos veelu, bet nekaadaa zinjaa taa nav mammas vaina. Kas tev, Trix, lika pieaugusham cilveekam veel dancot peec mammas stabules. Es, piemeeram, zinot, kaads mamminieks terorists, ne vinjai ko staastiiju, ne prasiiju. Pati dziivoju, kaa gribeeju. Neteikshu, ka baigi veiksmiigaa dziive, bet arii nekas traks ar mani nenotika. Dziivi neveido tikai vecaaku audzinaashana, noziime ir arii pasha raksturam, apkaarteejiem, kaadus cilveekus sastopi, par ko intereseejies un kaadaa videe nonaac.
Par to zvaniishanos, ko Ineshuks te rakstiija. Man apkaartnee pa pilnam taadi, kas ar mammu katru dienu sazvanaas. Man tas nav saprotams, jo nav taadas tuvas attieciibas. Bet vinjas te, kaa sirdsdraudzenes. Par visu informee, staasta, apspriezh klachas. Un abpuseeji. Man briinums, ka mammaam visas lietas staasta, es nekad taa neesmu dariijusi. Un, protams, ka buutu "sirdstrieka", ja nepiezvaniitu. Kaa savaadaak, ja peekshnji nezvana kaa ierasts, taatad kaut kas ljauns noticis. Es arii uztrauktos vinju vietaa.
Ja jau nepatiik taa komunikaacija ar mammu, tad vajag novilkt robezhas. Pateikt, ka zvaniis reizi nedeeljaa vai vispaar ar iiszinjaam informees, ka viss kaartiibaa.
Un vai tad psihologjijaa galu galaa neiesaka nestiept to bagaazhu liidzi, apzinies, kas un kaa un viss. Mammu nepaartaisiisi, ne vinja psihologjiju studees, ne savaa vecumaa kaut ko sapratiis vai mainiisies. Atliek tikai straadaat ar sevi, mainiit savu apzinju.