Manu tēti izdzīvoja, kad es knapi skolā sāku iet. Pēc tam nodzērās. Viņš bija no mierīgajiem cilvēkiem, māte viņu arī dricelēja.
Pēc tam mūžīgā īdēšana, ka vairākos darbos jāstrādā, lai mani uzturētu. Būtu mājās ēst gatavojusi, nevis grāmatu lasījusi, mazāk naudas izietu par sviestmaizēm un pusfabrikātiem... Toties neaizmirsa norādīt, ka es, lūk, nemaz virtuvē neeju un ēst negatavoju, kā nav kauna... [Pamēģini kaut ko pagatavot, ja viss ir "slikti", bet paraugs vāļājas pa gultu].
Es Tev tādus palagus varu sarakstīt par nepārtraukto brainvašingu...
Bet man kā introvertai personai nelikās, ka kaut kas nav pareizi, labi nejutos, bet to, kā dzīvo citi, es tā īsti neredzēju. Skola ir skola, tur ģimenes attiecības nav redzamas. Obligātā literatūra arī, protams, ar piesvilpi (Kristīne un pārējie tēli). Pēc skolas - uz mājām. Nekāda vazāšanās pa ciemiem...