Dabesījuši draugi ar čomenēm ūdensžurkām. Viss dārzs vienās ejās, caurumos un pauguros. Veļu nevar izkārt, lai nepakluptu un neiemauktos dubļos, visas dobes izcilātas - lej tomātu, viss aiztek pa "trubu" - , par daili nerunājot.

[Te domāta kurmju inde].
Ar "tas labi, tātad laba zeme", lūdzu, nekaitināt. Pīkstuļus nepiedāvāt, tas nedarbojas. Stāstus "kurmji nedzīvo kopā ar ūdensžurkām" aiztaupiet pasaku nedēļai. Pie zvēriņu mīlestības neapelēt - es viņus mīlu, bet ne manā dobē, te jau ir cīņa par izdzīvošanu. Arī ūdensžurku māte, ja es pie viņas bērniem līdīšu, rādīs zobus. Aiz sētas - nevienu neaiztieku!
Jautājums mūžīgais - kā.
Slazds (vismaz tas, kas man ir) pie kājas - aprok apkārt.
Kaķis izlaidies, vairs kurmjus neķer. Nebarošana nelīdzēs - kurmjus viņa neēd, bet ļaut putnus apķert nešķiet prātīgi.
Pēc kādiem gadiem es aprakšu pa perimetru un iebetonēšu sienu metra dziļumā. Šobrīd nav ne laika, ne spēka tādām atrakcijām.
Labvēlis var neieteikt ielaist gāzi un pielaist spičku. Lidojošas ābeles mani neinteresē.
Šobrīd domāju, varbūt vienkārši izlaist gāzes balonu pa ejām - gāze smagāka par gaisu, mož apsprāgs tie ķēmi. Gāzes žēl, bet tas slazds man arī veselu balonu maksāja, tikai bez jēgas.
Peļu slazdu parasto ielikt?
Izrakt bedri un ielikt spaini?
Kas reāli darbojas???