Visādi stāsti -vasarnīcas jau bija desa uz maizes zagļiem, un labākais laiks rudenī, kad vēl nav aizvestas vai vasaras sākumā, kad jau atvestas visādas labas mantas.
Pirmie zagļi -vesela banda -bija kaut kādos 60. gados, kad lauza visas mājas pēc kārtas, un pie atlikušās miliči uzrīkoja slēpni un tos idiņus noķēra. Vesela istaba esot bijusi ar mantām, ko cietušie varēja saņemt. Mamma teica, ka savu veco ravēšanas sauļkostīmu neesot ņēmusi:)
Nākošais bija 1. sept. 80. gados, pēc tam noķēra netālu dārza mājiņā. Nozaga arī konjaka pudeli un bļodiņu ar kotletēm, kas izsauca smieklus tiesas zālē.Jo mēs tikai pa dienu bijām izbraukuši.
Pēdējais nebija gudrāks -aiznesa koferītī bērna mūzikas centru, manu kosmētiku un traumētu fočuku, bet nevarēja mierīgi gulēt, jo palika tv, lielais tā laika ķirbis dators un gan jau ka vēl kaut kas. Ķimerējās gar garāžas vārtiem, bet tur baigais bomis ar atslēgu no iekšas. Lodāja atkal -redzam pēdas sniegā, vāks vnk.
Tad nu ziņojām poličiem, kopīgiem spēkiem taisījām slēpni un lamatas. Kaut kur Mellužos šo noķēra -riktīgs recidīvists, mēnesi kā no ķurķa.
Fočuku atdabūjām, nebija varējis pārdot, jo tur bija triks, kā dabūt vaļā.
Tā kā, Spārkai ir cerības.