Ilgi domāju, vai likt šeit, vai taisīt jaunu tēmu, jo izdotas jau pirms dažiem gadiem (bet man sanāk jaunatklātas) - Inguna Bauere "Ede, Pumpura sieva" un "Lizete, dzejniekam lemtā"
Pati nekad tām nebūtu ķērusies klāt, ja radiniece neiespiestu rokās ar tekstu, ka beidzot lasījusi grāmatas latviešu valodā, kuru var izbaudīt. Manai gaumei nedaudz par daudz puķaini, jo dodu priekšroku lakoniskākiem tekstiem, taču kopumā patika un, par spīti valodas mežģīnēm, lasījās apbrīnojami raiti.
Sapā uzdūros aprakstam, kurā minēts, ka Edi bijis grūti palasīt, bet man tā uz priekšu gāja viegli, lai gan dzīvesstāsti nomācoši, pelēkās krāsās. Nekādi nevarēju pieņemt Edes īgnumu un greizsirdību. Galu galā tiem laikiem viņa varēja justies pat privileģēta, jo varēja apprecēties ar vīrieti, kuru pati izvēlējās. Tas, ka cerētais neatbilda īstenībai, cita lieta - tā nu radās sajūta, ka cilvēks nikns uz sevi par saviem lēmumiem un savās kļūdās vaino visu pasauli.
Lizete lasījās lēnāk. Droši vien tādēļ, ka pamīšus stāstījums, vēstules (nezinu, cik autentiskas), dzeja. Ede bija viendabīgāka.
Savā ziņā dzīvesstāsti līdzīgi - sievietes, kas pakārtojušas dzīvi radošajiem dzīvesbiedriem. Un nav jau svarīgi, kādu iemeslu dēļ abu vīrieši maz iesaistījās banālajā ikdienā.
Nezinu, cik tas patiesi, bet interesanti, kā atšķiras varoņu skats uz viņu situāciju - vai tā būtu lauku iedzīvotāju atšķirība no pilsētniekiem, izglītības atšķirība, vai arī tik būtiski to 30 gadu laikā, kas šķir Edi un Lizeti mainījusies cilvēku dzīves uztvere. Varbūt viss kopā.
