Iepriekš salielīju Lāzara sievietes. Pēc labas grāmatas vienmēr ir grūti atsākt lasīt. Jo reti gadās, ka atkal laba.
Vienu silti ieteiktu (it kā kolosālu) grāmatu iesāku un nespēju turpināt. Nav īstais laiks varbūt.
Kāpēc bibliotēkā paņēmu Elmāra Rivoša grāmatu "Piezīmes", pateikt nevaru. Pie tam krievu valodā, jo latviešu ir kaut kādā nomales bibliotēkā.
Lasu un smaidu. Pagaidām, jo tālāk jau būs arī par geto.
Elmārs Rivošs ir Latvijas ebrejs, dzimis gadsimtu mijā Krustpilī (laikam). Beidzis arhitektus, Mākslas akadēmiju, strādājis Kuzņecova porcelāna rūpnīcā.
Grāmatā ir autobiogrāfiski stāsti. Par viņa dzīvi Latvijā, mācībām un dzīvi Parīzē. Uzrakstīta viegli. Līdzīga Valentīnas Freimanes "Ardievu, Atlantīda".
Nebūt ne svarīgākā epizode grāmatā, bet smējos balsī. Ieskats Latvijas armijas dzīvē. Instruktors - kaprālis Jansons. Diezgan patups, ar varas izrādīšanas tieksmi. Pēc nodarbības kalējzēns Lūsis lūdz atļauju aiziet uz tualeti. Jansons ilgi štuko un izštuko.
"Grupa, mierā! Vienrindlīnijā stāties! Atpogāt bikses! Pipeļus izņemt! Sākt mīst! Viens, divi, trīs, četri. Beigt! Pipeļus ielikt atpakaļ! Aizpogāt bikses! Grupai divrindlīnijā stāties! Brīvi".
Grāmata krievu valodā, bet šis teksts latviski. Tulkojumā "pipeļi" iztulko kā "елдаки".
Bet šis točna nebija tas svarīgākais. Jo ļoti kolorīti attēlotas dzīves epizodes.