Lasu vairākas grāmatas vienlaikus, arī Orķestra beigas vēl palikušas. To arī pa lappusei palasu
Guzela Jahina Zuleika atver acis
Smags stāsts par "kulaku izsūtīšanu"30. gados.
Sākumam gandrīz netiku pāri, jo tatāru ģimenes sadzīves normas, sievietes loma, ko pieņem kā pašsaprotamu, iet pāri mūsu saprašanai. "viņi dzīvoja bagāti, jo bija 2 istabas" -tādi bija tie Tatārijas budži.
Kazaņas universitātes medicīnas profesors ap 1918. gadu ir maigi sajucis prātā. Viņu izglābj mistiska ola, kas maigi ietver viņa galvu un viņš vairs neredz un nedzird to, ko negrib.
Pusgadu ešelonu rindas virzās uz Sibīriju, pa ceļam pametot neizturējušo līķus. Stāsts ir briesmīgs, parasti es no tādiem vairos, bet kaut kā ir paņēmis savā varā.
Par sievietes izdzīvošanu ir arī Ingas Gailes "Jaukumiņš", tikai mūsdienās. Šeit nesit, metodes ir smalkākas. Arī esmu apmēram pusē.
Ērlinga Kages "Soli pa solim " vispār nav mans, bet varbūt saņemšos
Sāras Penneres "The London Seance Society" gan gaida savu kārtu, ar nepacietību
Visbeidzot tā, par ko Taj apjautājās -Alija Heizelvuda Mīlestības hipotēze
Nu īsta pludmales labsajūtas grāmata. Interesanti tikai tas, ka darbība notiek universitātes profesionālajā sabiedrībā - doktorantūras studenti, postdoki, profesori un pētnieciskā vide, kur nevis mācās, bet raksta savus doktora darbus. Citādi viss normā -pārpratumi, iemīlēšanās, vētrains sekss, atkal pārpratumi un laimīgas beigas