Kristīna Beikere-Klaina "Bāreņu vilciens"
Pa ilgiem laikiem biju dusmīga! Patiesi, tas man nav raksturīgi, attiecībā uz lasāmo. Ja kaut kas neiet, tad vienkārši neizlasu līdz galam, nemokos. Bet šeit viss gāja.
Grāmatas pirmā puse atzīmējama kā interesanta un saturīga, ir vērts izlasīt "pirmā puslaika" pēc. Par bāreņu vilcieniem, kas 1929.gadā pārvadāja bērnus uz tālākām apkārtnēm, lai kāds izvēlētos sev bezmaksas darbaspēku, tā skarbi, un par mūsdienām, 2011.gadu, arī par kādu spurainu pusaugu meiteni, bāreni. Tas viss saturīgi, loģiski savijas kopā, rosina vēlmi uzzināt, ar ko noslēgsies.
Un tad! Grāmatas otrā puse jau palēnām sāka palikt arvien sasteigtāka, bezemocionālāka. Līdz tam, ka pēdējās pārdesmit lappuses vienkārši nošokēja. Laikam patiesi tas paķēra uz pārsteigumu. Jo, nu, nevar taču tā darīt! Bet, redz, ka tomēr var. Vai nu autori spieda kādi nodošanas termiņi, vai kas, bet beigas nebaudāmas! Nekā no visas iespriekšējās izjustības, tikai kailas frāzes, drausmi! Pat paņemot rokās grāmatu un pašķirstot, var redzēt, ka sākumā tekstā mijas dialogi ar aprakstiem, bet beigās tikai kaila sarunu scenografēšana. Joprojām brīnos, kā to tik viegli pieļauj literārajā pasaulē... Tiešām nekādai kvalitātei nav jābūt, ja iesākumā tā pastāv. Hm.
Labi, iešu padarīt ko citu, atiet.