Man pirmā reize bija arī - ne paša izsaukta. Tas notika bērnībā un man pēc tam bija ilga pauze no šādiem "piedzīvojumiem".
Tā pirmā reize bija vienkārši daudz par daudz priekš manas psihes. Bet es to vēl ar vien atceros.
Es ceļoju cauri visumam cauri tādiem kā atvariem un redzēju daudz man nesaprotamas ainas. Daudz no tā ko redzēju es nesapratu. Un viena lieta ir skatīties kino par kosmosu un pavisam cita tajā atrasties. Tas var būt šokējoši - neko nesaprast. Nekāda atskaites punkta no tā ko esi ikdienā redzējis. Ceļojot tai atvarā, ik pa brīdim redzēju dažādas pasaules un beigās kaut kas man rādīja tādu kā virknē sapinušos elementus kas man izskatījās veidoja tādu kā sarkanu plazmu un visapkārt tam bija tumsa. Man kāds norādīja uz vietu tajā visā kā tās ir manas mājas kur es dzīvoju. Es neko nesapratu no tā ko redzēju. Es protu kontrolēt sapņus un protu pamosties - bet tad es nespēju pamosties un atgriezties savā realitātē. Fakts, ka es nespēju pamosties mani dzina panikā un lielās bailēs, kas vēl vairākus gadus mani nomocīja un katru reizi, kad redzēju sapnī kaut nedaudz par visuma tēmu, es uzreiz pamodināju sevi. Neko par to negribēju zināt. Kad pieaugu vairāk, bailes pakāpeniski pazuda bija kontrolējamas un varēju atgriezties pie šīm pieredzēm. Pirmā ko redzēju pēc lielā pārtraukuma bija pareģojums, kas diemžēl arī piepildījās. Es izdzīvoju 11. septembra notikumu caur kāda cilvēka pieredzi. Viss bija tik īsts kā tagad kad sēžu pie datora un rakstu šo. Es gan to līdz galam visu nesapratu kas tas bija - tikai kad pamodos es zināju, ka tas nebija sapnis, bet kas cits. Tikai vēlāk sapratu - kas tieši tas bija.
Vienīgais patīkamais ceļojums bija satikt savu dēlu pirms tas bija pieteicies - dvēseļu plāksnē - tur pie Avota. Jēziņ, tur es gribētu atgriezties. Es no turienes prom nevēlētos doties. Vismaz tā man pašam šķita. Tur ir pilna laime, lai arī nekā materiāla tai pasaulē neeksistē.
Tad vēl esmu bijis mājās - tur no kurienes nāku. Arī gribētu paciemoties biežāk. Tā vieta ir īpaša. Kad esmu tur, zinu katru ēku, katru parku, katru ielu. Tā ir cita planēta, cits visums, cita dimensija.
Tad nu mēģinu sadūšoties, lai tomēr tiktu pāri tām bailēm un varētu pats pastāvīgi ceļot nevis tikai izkāpt no ķermeņa savā istabā vai arī gaidīt, kad piespēlēs man kādu dāvātu vizīti.