Kad pamet fizisko ķermeni

[TheOne]

Vai ir šeit kāds, kas praktizē fiziskā ķermeņa pamešanu sagalbājot apziņu, lai veiktu ceļošanu reālā telpā, laikā, dimensijās?

Man ir bijušas vairākas manis neizsauktas ārpus ķermeņa pieredzes (par ko arī uzrakstīšu citā ierakstā) un ir bijuši mēģinājumi šo atkārtot pašam apzinoties, ko es tagad daru. Ir bijuši 3 veiksmīgi mēģinājumi (bet ļoti īsi) un vairāki neveiksmīgi mēģinājumi. Neveiksmīgi tie ir dēļ bailēm nomirt, kad notiek ķermeņa pamešana. Tie kas to ir darījuši zinās par ko runāju.

Lūgums atsaukties tiem, kas šo ir praktizējuši, lai dalītos pieredzē kā šīs bailes pārvarēt. Man šķita, ka ja vienreiz tikšu pāri, tad vairs problēmu nebūs - taču ir. Vismaz es zinu, kādas sajūtas sagaidīs nomirstot.

[ragana]

Ir bijusi pieredze, bet ne manis pašas izsaukta. Pāriešana tad nebija tik ļoti pamanāma. Kad pati mēģināju, jā, bailes mani apturēja. Varbūt vēl nebija pienācis pareizais laiks.

[TheOne]

Man pirmā reize bija arī - ne paša izsaukta. Tas notika bērnībā un man pēc tam bija ilga pauze no šādiem "piedzīvojumiem".
Tā pirmā reize bija vienkārši daudz par daudz priekš manas psihes. Bet es to vēl ar vien atceros.
Es ceļoju cauri visumam cauri tādiem kā atvariem un redzēju daudz man nesaprotamas ainas. Daudz no tā ko redzēju es nesapratu. Un viena lieta ir skatīties kino par kosmosu un pavisam cita tajā atrasties. Tas var būt šokējoši - neko nesaprast. Nekāda atskaites punkta no tā ko esi ikdienā redzējis. Ceļojot tai atvarā, ik pa brīdim redzēju dažādas pasaules un beigās kaut kas man rādīja tādu kā virknē sapinušos elementus kas man izskatījās veidoja tādu kā sarkanu plazmu un visapkārt tam bija tumsa. Man kāds norādīja uz vietu tajā visā kā tās ir manas mājas kur es dzīvoju. Es neko nesapratu no tā ko redzēju. Es protu kontrolēt sapņus un protu pamosties - bet tad es nespēju pamosties un atgriezties savā realitātē. Fakts, ka es nespēju pamosties mani dzina panikā un lielās bailēs, kas vēl vairākus gadus mani nomocīja un katru reizi, kad redzēju sapnī kaut nedaudz par visuma tēmu, es uzreiz pamodināju sevi. Neko par to negribēju zināt. Kad pieaugu vairāk, bailes pakāpeniski pazuda bija kontrolējamas un varēju atgriezties pie šīm pieredzēm. Pirmā ko redzēju pēc lielā pārtraukuma bija pareģojums, kas diemžēl arī piepildījās. Es izdzīvoju 11. septembra notikumu caur kāda cilvēka pieredzi. Viss bija tik īsts kā tagad kad sēžu pie datora un rakstu šo. Es gan to līdz galam visu nesapratu kas tas bija - tikai kad pamodos es zināju, ka tas nebija sapnis, bet kas cits. Tikai vēlāk sapratu - kas tieši tas bija.
Vienīgais patīkamais ceļojums bija satikt savu dēlu pirms tas bija pieteicies - dvēseļu plāksnē - tur pie Avota. Jēziņ, tur es gribētu atgriezties. Es no turienes prom nevēlētos doties. Vismaz tā man pašam šķita. Tur ir pilna laime, lai arī nekā materiāla tai pasaulē neeksistē.
Tad vēl esmu bijis mājās - tur no kurienes nāku. Arī gribētu paciemoties biežāk. Tā vieta ir īpaša. Kad esmu tur, zinu katru ēku, katru parku, katru ielu. Tā ir cita planēta, cits visums, cita dimensija.
Tad nu mēģinu sadūšoties, lai tomēr tiktu pāri tām bailēm un varētu pats pastāvīgi ceļot nevis tikai izkāpt no ķermeņa savā istabā vai arī gaidīt, kad piespēlēs man kādu dāvātu vizīti.

[Lilith]

Hmm.. Manuprāt, Tu apraksti dažādas pieredzes. Ne viss, kas minēts augstāk izklausās pēc ''astrālās projekcijas''. Mūsu prātam patīk spēlēt spēlītes un uzdot fantāzijas (prāta radītas vīzijas, kam nav nekāda sakara ar citām, eksternālām pasaulēm) par mistiskām pieredzēm. T. i. uzdod vēlamo par esošo. Tā gadās ļoti bieži praktiski visiem, kas praktizē okultismu. Beigās izrādās, ka nekur mēs neceļojam, bet viss notiek cilvēka iekšējā pasaulē. Lai gan arī tas var būt interesanti un pietiekami nozīmīgi.
Manuprāt, lai patiesi un apzināti spētu atstāt fizisko ķermeni, ir vajadzīgs pamatīgs un nemitīgs treniņš. Starp citu, daudz info ir atrodama netā (dažādas tehnikas un vingrinājumi). Spēj tik izvēlēties

[ragana]

Lilith, zināmā mērā gribētu piekrist. Tomēr... Tu saki: uzdot vēlamo par esošo. Manā personīgajā pieredzē nebija nekā tāda, ko es vēlētos. Notika lietas, par kurām pat iedomāties nevarēju, nebiju arī lasījusi (lai gan lasu ļoti daudz), līdz ar to tam nebija sakara ar kaut kādām noteiktām vēlmēm.
Diemžēl tā vieta, kur nokļuvu, nebija nekāda jaukā pasaule. Krāsas bija interesantas, bet formas nē. Un mani māca milzīgas bailes. Biju atvieglota, kad tiku atpakaļ.

[TheOne]

Lilith, protams ka man tāpat kā citiem iespējas nofotogrāfēt ko es redzēju. Un arī astrālā pasaulē nepastāv ego kas būtu jāaizstāv.
Par pieredzēto - jā vairākas epizodes aprakstīju.
11. septembri - redzēju caur kāda biznesa cilvēka acīm šos mirkļus. Es biju augstceltnē (līdz tam nebiju bijis nevienā debesskrāpī) un staigāju pa telpu, paņēmu avīzi no galdiņa līdz sajutu milzīgu turbulanci un troksni vienlaicīgi kas sekndes simtdaļās milzīgā ātrumā pastiprinājās ka man viss ķermenis trīcēja - paskatījos pa logu (es biju augstā stāvā) līdz balta gaisma un es pamodos. Tas bij augusts - es ciemojos pie vecvecākiem un es pie brokastīm izstāstīju ko redzēju. Nesapratām kas tas bija. Es izskatīju istabu kur gulēju - meklējot avotu, kas būtu devis milzīgās skaņas un to turbulences avotu - neko nevarēju atrast. Bet viss bija kā dzīvē. Tas nebija sapnis. Vēlāk sapratu, kas tas bija.

Nākošais. Vizīte dvēseļu plāksnē - es atmodot kādā vietā kur viss bija balts un sajūtas kā nirvāna, ka neko nevajag viss ir pilnība. Ekselenta sajūta ko nevar aprakstīt vārdos. Es redzēju un jutu citas būtnes bez sejām bez drēbēm - nekā materiāla. Bet es zināju, ka tās ir man zināmas būtnes. Tā mēs peldējām tai nekurienē un baudījām šo Avotu. Līdz es atrados nostāk kādā koridorī - man pretī tuvojās kāds tēls. Mazāks par mani, tas tēls pietuvojās man un paņēma mani aiz rokas. Telepātiski uzreiz es sapratu - Tu esi mans dēls un es esmu Tavs tēvs. Un pārņēma tāda silta patīkama tēva instinkta sajūta. Tad mani izmeta no tās nirvānas un atgriezos reālajā pasaulē. Es pamodos. Draudzene bija devusies uz darbu jau un es viņai nosūtīju SMS, ka mums būs bērns - dēls. Tas lai man būtu pierādījums. Viņa protams bija šokā jo neko tādu mēs neplānojām un nemēģinājām. Bet notika. Tā arī bija - mums pieteicās un piedzima dēls. Vēl tagad viņš mani tā paņem pie rokas kā tai sapnī.

Es tā varētu stāstīt vēl. Es zinu kas ir fantāzija (un ir arī tādi sapņi) un kas nav. Un es zinu ko es redzu kad veicu ārpus ķermeņa ceļošanu.

[TheOne]

Kas attiecas uz fantāzijām tad tās konstruētas balstoties uz zināmo, respektīvi Tu vari izfantazēt tikai to ko esi redzējis un atvasinājumus redzētajam, bet ja Tu sastopies ar ko neredzētu, neprognozējamu, neietekmējamu, neizskaidrojamu - Tu zini, ka tā nav fantāzija. Fantāzijām arī bieži nav klātesamības, izņemot, ja ir kontrolētais sapnis, kur pats peries savā fantāziju pasaulē - bet tur nekā neizskaidrojama neredzēsi. Tur viss redzams balstoties uz Tavu līdzšinējo pieredzi un redzēto.

Tieši sastapšanās ar ko neizskaidrojamu un nesaprotamu mani šokēja. Iedomājies kā ir būt stāvoklī, kad nav neviena atskaites punkta un bez jebkādas kontroles un saprašanas kas notiek. Mjā... es ilgi tai pirmai pieredzei visumā netiku pāri.

[Lilith]

Zemapziņā glabājas tik daudz.. Tad, kad pēkšņi kaut kas no tās sasniedz mūsu apziņu, mēdz pārsteigt tik ļoti, ka rada ilūziju par kaut kādu ārpus ķermeņa pieredzi.

Par vēlamo un patieso pieminēju tādēļ, ka cilvēki, kuri nodarbojas ar dažādām meditācijām u.c. tehnikām bieži vien vēlēdamies gūt rezultātus un mistiskas pieredzes neapzināti rada tās paši. Tas ir, tās nenāk no ''external worlds''.

Manuprāt, svarīgi būtu definēt, ko saprotam ar ''pamet fizisko ķermeni''. Aizejam gulēt un mūsu astrālais ķermenis izceļojas pēc patikas vai arī vēl nomodā esot pielietojam specifiskus paņēmienus un apzināti atdalām astrālo ķermeni no fiziskā, un tad izvēlamies uz kurieni doties. Piemēram, dodamies uz apciemot mirušos radus vai apciemojam Džoniju Depu uz viņa salas.

Es apzinos, ka mums katram sava pieredze liekas īpaša un unikāla.. Arī man, tapēc mācos atpazīt to, kas nāk no ''iekšām'' (manis pašas radīts) un kas no ''citām pasaulēm'' (dieviem, gariem, dēmoniem utt.).

Bāc, sarežģīti visu šo aprakstīt tā, lai nepārprastu.. Kā arī atvainojos par inglišu (un interpunkciju) - par šīm tēmām pierasts runāt angliski..

[Lilith]

Starp citu, nekādā gadījumā nenoniecinu citu cilvēku neparastos pieredzējumus. Manuprāt, tas ir lieliski, ka ir jūtigi cilvēki, kuri spēj redzēt tālāk, vairāk un cauri

Tomēr ir svarīgi saprast, kas ir tas, ko esam pieredzējuši - vīzija, simbolisks sapnis, astrālais ceļojums utt. Tādējādi rodas izpratne par notiekošo, samazinās bailes, kā arī būs vieglāk attīstīt savas spējas.

[TheOne]

There is no purpose in debating the madding crowd. Convincing a blind man that the sea is blue serves neither you nor the blind man – blue is not a part of a world in which darkness is the only light. And we should never forget that it is not the sea which is blue, but rather the sky reflected in the sea. Such is the nature of the Universe. A conceptual understanding is not the same as direct experience. The awareness that the true occultist possesses of the metaphysical realms is her or his alone. We do not practice the occult to draw attention to ourselves. Occult itself means “to conceal”.

[Betons]

Pragmatisks mediķis teiktu - asinsrites traucējumi smadzenēs.
Es nenoliedzu šādu ārpus ķermenisku pieredžu iespējamību. Tas viss noteikti ir un pastāv, tikai... šī dzīve (pēc manas pārliecības) mums iedalīta, lai mēs veiktu savu ķermenisko misiju. Un atdalīšanās no tā varētu būt daudznozīmīgi vērtējama.

[Ezme]

Es domāju,ka šitās lietas-t.sk.dvēseļu ceļojumi ir dziļā miglā tītas.Vai tā ir tiktiešām,ka smadzeņu enerģētiskais lauks(dvēsele,būtība,informācija) atstāj fizisko rumpi?Jeb tikai kādu brīdi paveras smadzeņu apslēptie iecirkņi-neaizmirstot,ka reāli izmantojam tikai 7-10% smadzeņu iespēju?Pagaidām jau laikam nav izpētīts,kas notiek smadzeņu neapgūtajās teritorijās,kāda info TUR glabājas.Un arī šitā brīvprātīgā dvēseles ceļošana nav ne skaidra,ne izpētīta,ne definēta.Vai tas ir sapņu paveids(visticamāk),vai tās ir halucinācijas vai kas cits?Visi daudzie meditācijas,jogas paņēmieni jau koncentrējas un savu smadzeņu apzinātu un mērķtiecīgu darbināšanu.
Un vēl,ja cilvēks zinātu,kādas sajūtas viņu sagaidīs pie miršanas un pēc tās-tas atvieglotu daudzas problēmas.Tas likvidētu Bailes.Kuras liek mums krampjaini turēties pie sava fiziskā ķermeņa un pašreizējās dzīves,nereti sagādājot ciešanas un mocības.
Un liek ''bēgt'' no citādās pasaules,jo paniskas bailes pamest esošo.
Manuprāt-šajos jautājumos cilvēce vēl ir 0-punktā.Jo nekas jau nav ne pamatots,ne pierādīts,ne īsti apliecināts.Kā sacīt-brīvas fantāzijas lauciņš,oponentu pagaidām nav.Dievi klusē par saviem mērķiem un nolūkiem sakarā ar cilvēci.

[Narcise]

Negribu apstrīdēt šādu pieredzi, jo par ceļojumiem ārpus ķermeņa laikā un telpā ir lasīts, tomēr mans viedoklis ir, ka tas viss ir ļoti TRAUSLI, resp. RISKANTI gan cilvēka psihei, gan arī no tāda viedokļa, ka ir gadījumi, kad cilvēks vēlas, bet vairs nespēj atgriezties ķermenī.

[Betons]

tad paliek ķermenis bez dvēseles, jeb kā krievi saka - bidlo

[itta]

Vai arī atgriežoties attopas jaunās mājās ...