Čības, pareizāk sakot, smukas ādas iešļūcenes uz papēža, ir manas ikdienas neatņemama sastāvdaļa. Bizoju ar tām gan iekšā, gan āra, pagalmā. Ja uz bodi vai kur citur, tad pārauju kurpes.
Viesībās parasti nevelku piedāvātās čības, saku, ka iztikšu ar kurpēm, man tā ir ērti. Neesmu nekur manījusi cēlkoka grīdas, lai piepūlētos.
Man nāk smiekls - reizēm paskatos zvanij užin. Tur beibes parasti ir pārpucējušās, dažreiz pat vampa vai prostitūtas tēlā, bet ar saimnieka iedotām čībām kājās vai zeķēm. Un no tēla tāds pļukt vien sanāk.