Protams, tas ir daudz nopietnāk, ja sirgst ar reālu saslimšanu (seriāla Mr. Robot sakarā), taču nevēlēšanās, ka pieskaras sveši cilvēki, ir tik labi pazīstama - sabiedriskajos transportos, kolēģu skāvienos. Un dažreiz tik tiešām liekas, ka, piemēram, atvaļinājuma laikā, varētu ieslēgties dzīvoklī, šķietami sabiedriski aktīvajās stundās nerādīties vispār laukā, lai nav ar vairākiem jāsveicinās, jārunājas. Gribas aizbēgt no tādas visrspusējās komunikācijas, kas tomēr atņem enerģiju, jo nav īsti gribēta un pielieku pūles, lai saglabātu pieklājību, nekļūtu izteikti noraidoša. Taču tā vien gribas aizbēgt no visiem uz ielas klāt nākošajiem ar kādiem jautājumiem (strādāju vietējās pilsētas iestādē un nereti kāds pienāk: "A kāds jums rīt darbalaiks?", "Vai tad jūs šodien nestrādājat?" - nu, lūdzu, lieciet taču mani mierā, vienkārši mieru, lūdzu, elementāru mieru - tas ir trūkums tam, ja strādā savā dzīvesvietā, citādi jau ērti, ka darbs blakus mājām). Un kopumā, arī paziņu būšanas reizēm nogurdina, apskāvieni, atvadoties no kopēja brauciena, piemēram, kad tā jau gaidīt gaidu brīdi, kad varēšu atslābt un neko neatbildēt uz kādām sarunām. Protams, apzinos arī, ka nav jau tik traki. Ir arī jauki braucieni un iedvesmojoši cilvēki, kas sajūt robežas, vienlaikus sanāk kopīgi pasmaidīt par kaut ko. Taču biežak tomēr gadās, ka ir vēlme noslēpties, izvairīties.