Nekas nav trakāks par ciklotīmiķiem (tiem, kam mēdz būt vai nu ļoti nomākts garastāvoklis vai eiforisks, bet nekas pa vidu). Vienā no bijušajām darba v.mums bija tāda kundzīte gados, grūti bija ar viņu un brīžiem pat baisi. No rīta pilnīgā eiforijā, smejas, ņemas, uzvilkusies līdz bezgalībai, bet pēcpusdienā jau saļumusi, depresīva nelaimes čupiņa, kas birdina asaras. Dmž pēd.stāvoklis bija biežāk sastopams, un reizēm pat daudzas diienas pēc.k. viņa staigāja nomākta, ierāvās sevī un ne arvienu nerunāja. Ciklotīmija (mānija,kas mijas ar hipomāniju) jāārstē, jo pieder pie bipolāriem traucējumiem.
Bet ir arī maigāki gadījumi, tā saucamie garastāvokļa cilvēki, par kuriem tēmā ir runa, tā nav diagnoze, bet raxturs -nesavāktība un visautļautība izgāzt uz citiem savas emocijas. :o