Esmu arī trāpījusi pērienu pārs reizes bērnībā.Bet nesaprotu,kamdēļ citiem tas izraisa aizvainojumu ,dusmas un sazko vēl??
Sukas dabūju pelnīti un pati brīnišķīgi un stingri apzinājos,ka biju darījusi slikti un nepareizi.Bērni ļoti labi apzinās ko dara slikti-tikai vel nemāk paskaidrot,kamdēļ tā darīja.Nekad nebiju ''bērziņota'' nepelnīti,tamdēļ nekādas bailes no pēriena nejutu.
Par kādām traucētām attiecībām ar vecākiem dēļ pēriena vispār var būt runa?Ja cilvēks pieaugušā vecumā vēl ciklējas uz aizvainojumu par pērienu-tad viņam ir problēmas ar pašnovērtējumu un viņš ir ''aizsēdējies'' bērnībā .Par melošanu,jā -te pilnīgi piekrītu Narcisei-vecāki,tuvinieki ,arī pieaugušie savstarpēji reti kad spēj adekvāti un mierīgi uzklausīt sliktas lietas-un tamdēļ seko meli,lai nebūtu jāuzklausa rājieni,pārmetumi,histērijas.Meli-kā pašaizsardzība.Protams,ja vien vecāki nav bijuši galīgi neveiksminieki,kas savu neapmierinātību ļaunprātīgi izgāž uz bērniem. Un kāds sakars pelnītām sukām ar seksu?Ja kādam pēriens sagādā fizisku baudu,tad tas noteikti vairs nedarbojas kā mācību līdzeklis par sliktām un labām lietām.
