Kvadra, tu esi iepazinusi jogu tādu, kādu es arī atbalstu. Tādu, kas palīdz savest sevi kārtībā fiziski un garīgi. Pozitīvā. Es pukstu par tiem veidiem, kuri kompostrē smadzenes ar apmēram tādām idejām:
- jālikvidē jebkāda emocionāla pieķeršanās jebkam, tai skaitā ģimenes locekļiem, draugiem, sabiedrībai, valstij, pasaulei...
- jāpanāk tāds konstants emocionālais stāvoklis, kad tevi nekas neietekmē, NEKAS un neviens; un vēl viskautkas.
Cik izdevīgi, vai ne? Tas, protams, netiek teikts tik burtiski, bet kaut kā cilvēks tiek apstrādāts, ka tiešām novēršas no draugiem, ģimenes, kļūst tāds, kam viss pofig. Ģimenei jau nu točna zudis cilvēks, jo ar tādu jau nevienu kopēju ģimenes jautājumu nevar nokārtot. Un cilvēks vēl tiek iedrošināts - redz, redz, izmaiņas tiešām notiek, ja jau radinieki un draugi tās pamana!!!! Tātad mācība nes augļus.
Notiek rituāli, mantru skaitīšana ento stundu garumā, līdz pagurumam, kad cilvēks pēc tam izskatās, ka nesaprot ne rīta, ne vakara. No Krievijas regulāri brauc visādi guru, kas tagad te popularizē visīstāko, vissenāko, vispareizāko jogu. Sevi un piekritējus dēvē par apgaismotajiem, pārējie ir "nu tie pārējie", kas vispār neko nesaprot. Retrīti, konferences, semināri. Man pat centās iegalvot, ka ar iekšējo enerģiju muskuļi kļūstot spēcīgi (nu ja, nu ja) un pat ēst vairs nevajadzēšot (lieliski!).
Cilvēks no agrāk omulīga vīrieša ir pārvērties par izkāmējušu, sašļukušu "garīgu" būtni ar izdzisušu skatienu bez dzīvesprieka. Sēž un gaida savienošanos ar Absolūto Gaismu. Runā ne saviem vārdiem, bet kā tāds papagailis iemācītas frāzes. Te tak arī otru (es domāju, sievu) var novest līdz nervu sabrukumam.
Tā kā - ir man pietiekama škrobe.