Par Uguni un nakti runājot, man ļoti patika, bet es jau esmu nekritisks skatītājs

Režisora ideja (par nogulēto Latviju) un tās izpildījums man ļoti patika.
Mūzika, kas rada attiecīgo noskaņu... tērpi, kas perfekti iekļaujas izrādes koncepcijā... it kā vienkārša scenogrāfija, un izmantotas tikai gaismas, nekādu videoprojekciju, kaut te nu mākslinieks būtu varējis izpausties ne pa jokam, ar nogrimušajām pilīm, garām slīdošām zelta zivtiņām, mošķiem utt. Nekā lieka, kas traucētu klausīties un uztvert Raiņa tekstu.
Un tā doma, ka aktieri nevis uznāk un noiet, bet parādās no tumsas un pazūd tumsā... Tam, ko režisors gribēja pavēstīt, man aktieru izvēle šķita teju vai perfekta. Kur gan tas ir teikts, ka Lāčplēsism jābūt lielam un garam, lai būtu stiprākais?
Un Kangaram, lai glaimotu, līstu un nodotu, nemaz nav jābūt mazam un sīkam augumā...
Jāsaka, ka Grasbergs bija vienkārši lielisks Kangars... Par Zariņas Spīdolu es te varētu dziedāt slavas dziesmas, bet lai nu paliek...

Anže bija cienīgs Zariņas partneris. Un arī pārējie, gan Lisners savā bezvārdu lomā, gan Krūzkops (te atkal jāsaka, man patika režisora ideja attiecībā un Melno bruņinieku).
Īsāk sakot, mana uzmanība neatslāba nevienu brīdi, man bija interesanti no sākuma līdz beigām.