Dungot līdzi jau nē, nu vismaz ne skaļi, bet es tā iekšēji vilku līdzi meldiņu un man radās problēmas:) bet nebija jau tik traki kā viena ansambļa koncertā ( Instrumentiem), kad zāle pilnā sparā dzied līdzi populārai dziesmai un - solists aizdzied kaut kur savā jaunajā aranžējumā... piedziedājumā vienmeŗ vārdu atkārto, publika nodzied pirmo skaņu/zilbi un saprot - hā, mēs jūs izčakarējām, te nav jādzied!
nebija forši.
Tā, mana Ziloņa Dziesma.
Man kā Mango - tā kā iepriekšējā bijusi suuuper, tad pēdējā - tā tomēr ir trešā.. Vai arī kāds cits iemesls, piemēram, man žilba acis no tām svītrainajām žalūzijām. Sēdēju pirmajā rindā, savā ierastajā. Un secināju, ka labāķ būtu kādā trešajā. Jaunie krēsli, starp citu, šķiet ir ar straujāku kāpumu, priekšā sēdošie mazāk traucēs un šai izrādē skatuve ir uz paaugstinājuma. Var droši pirkt tālāk vietas. Un vēl - priecājos, ka sēdēju labajā malā. Iespējams, neredzēju kaut ko citu, ko rādīja vērstu uz kreiso pusi, bet vismaz 3 lietas mūsu pusei tika ekskluzīvi - Grāveļa mēģinājums atvērt atvilktni, lai nepamana ārsts, Ermales skatiens uz ārstu, kad viņa prasa "tad man iet prom?", bet acīs un sejā tā jautājošā izteiksme, ko parasti sazvērnieki lieto, skaļi sakot "es eju prom", bet īstenībā tas nozīmē - man pieiet pie viņa?
Un trešais bija tādas nervozas trīsas pacienta sejā, nerva raustīšanās, panākt kaut ko tādu speciāļi - es nezinu vai var, varbūt arī var, vienalga, tas bija iespaidīgi un atbilstoši.
Kaut kādā ziņā man atsauca prātā Spilvencilvēku, jo Kalniņš nebija pārāk tālu no Ariēla, un pacienta klātesamība to tikai pastiprināja. Lai arī garīgā slimība šeit ir pilnīgi cita.
Scenogrāfija bija efektīga. Un ieoponēju tam, kurš kādā recenzijā rakstīja - bezmērķīga žalūžiju virināšana... nebūt ne bezmērķīga!
