Bonija un Klaids
Laikam nu jau protu atšķirt Eihes režisora rokrakstu un varu teikt - tipiski Eihes stilā. Ja pareizi jaucu, arī vārdi "fiziskais teātris" atbilst šim iestudējumam. Sākšu ar mīnusiem - man kaut kas pietrūka pašā stāstā. To, ka tas nav stāsts par diviem skaistiem mīļetājiem, kas šaudīdamies pa ceļam laupa bankas un nogalina arī kādu cilvēku, mūk no vajātājiem un apskāvušies mīlas pilnā skūpstā saulrietā iet bojā - to es jau sev biju izskaidojusi ( ienāca prātā - vai nebija arī kaut kāds stāsts par Telmu un Luīzi, kur nesas pa autoceļiem, līksmi smejot un arī iet bojā? Vai es šos stāstus biju savilkusi kopā?). Nestāstīšu saturu, bet - tas ir par to pēdējo brīdi pirms viņus novāc.. Atmiņas, savstarpējās attiecības, tagadne.. Par to, kurš kuru mīl un kuram kurš jau ir apnicis, par to, ko bija gribējies panākt ar savām laupīšanām un slepkavībām, par to, vai labāk būt smilškrāsas zirgam un saplūst ar fonu, vai arī būt zebrai ar luminiscējošām svītrām?
Šorīt, tinot izrādi prātā, man arvien vairāk tā iepatīkas.
Vai lasījāt Ulbertes recenziju? Par to, ka izrāde sākas jau pirms izrādes, skatītājs ienāk, aktieri jau ir zālē.
Vakar perfekts eihisms:) pirmajās izrādēs aktieri lasīja avīžu tekstus par Boniju un Klaidu... vakar lasīja recenziju:) Jā, teorētiski es teiktu, ka nav labi , ka visi skatītāji jau "izlasa" pirms izrādes, bet šeit tas iederējās, tas ir režisora stilā - iebliezt, pakacināt.