šonakt bija kāds dīvains sapnis. Dīvains tāpēc, ka es biju divās personās. viena rosījās, otra viņu kontrolēja no malas. Pirmā kaut kā dīvaini pārvietojās, ne to telpā ne to laikā. Tagad īsti neatceros, kādā veidā un kādu iemeslu vadīta, liekas ka draudēja kādas nepatikšanas. Metode, kādu es pārvietojoties izmantoju, bija ļoti vienkārša un tieši tas baidīja, jo varēju aizrauties un trāpīt vēl lielākās nepatikšanās. Cilvēki apkārt bija, bet ar tiem nekomunicēju. Tā otra persona, kas arī biju es, uzmanīgi sekoja pirmās aktivitātēm un vienlaikus domāja,- dīvains sapnis, noteikti jāatceras visus šos notikumus. Tieši tad, pēkšņi atvērās ieeja kādā alā, no tās izrāvās pelēks virpulis un kā korķi iekšā ierāva cilvēku, pat īsti nesapratu, vai tā biju pirmā es, vai kāds cits. Bet vairāk es viņu (sevi) neredzēju un visbriesmīgākais, neatcerējos visus tos spilgtos sīkumus, kurus gribēju paturēt prātā. Pamodos, jo zvanīja telefons.