Ejam ar vīru pāri Vanšu tiltam, satiksme slēgta , cilvēku staigā un bariņi gar margām. Ejam tuvāk -vai, kā mēs nokavējām -krastmalā pie prezidenta pils stāv liela, tumši sarkana lidmašīna, ar kuru ir atlidojis Zelenskis. Esam jau gandrīz pāri tiltam. Daugava aizsalusi, uz ledus cilvēki, kas grib tuvāk redzēt. Vīrs arī nokāpj, bet es sāku saukt, lai uzmanās, nemaz tik aizsalusi nav, ledus čagans un tālāk vaļējs ūdens.
Esam nonākuši otrā krastā un ejam par tādu kā tuneli, kam gar vienu malu laikam kanāls, cilvēku maz. Pēkšņi pa kanālu parādās laiva un tajā Zelenskis ļoti košā kreklā (vismaz man liekas, ka laiva, jo tā kā slīd un ir zemāk) Mēs mājam, viņš māj un tad dod zīmi, ka tūlīt būs atpakaļ. Gaidām un es zinu, ka apsardzei teikšu, ka mums viss ir norunāts. Un jā, ir klāt vēlreiz, tagad uzvalkā un rokās kaut kāds suvenīrs -kā koka kaste. Viņš mani ierauga, nāk klāt un uzdāvina man to kasti. Pie sevis nodomāju -krāms, bet liels gods. Kaut ko sākam draudzīgi runāties, es gudroju, ko tādu gudru viņam pajautāt. Vīrs ar telefonu fotografē. Es pēkšņi atceros, ka pavisam nesen esmu nofotografējusies ar karalieni (nav īsti skaidrs, laikam ar Kamillu) Meklēju to bildi telefonā, lai varu parādīt Zelenskim, kāda man veiksme, bet, kā jau sapnī, nekā nevaru nospiest telefona pogas. Tas viss notiek tajā tunelī, cilvēku bariņi netālu grozās.
Tas arī viss...
