Garsapņa fragments.
Esmu iestājusies jaunā darbā, izskatās, ka kāds dizaina birojs. Pagara telpa ar galdiem gar logiem, pie datoriem sēž un strādā trīs sievietes. Gaidu priekšnieci, kas man pateiks, kur sēdēt, kas jādara, stāvu, skatos apkārt, – projekti, bildes pie sienas, saprotu, ka tie ir darbi. Savajagas uz tualeti. Otrā telpas pusē logiem pretī ir vēl divas durvis. Nekādu uzrakstu nav, nevaru saprast, kuras ir īstās. Atveru vienas, kuras pa labi, – neviena nav, telpa paliela, kādi 4x6 metri. Pretējā stūrī stāv pods, pabalējušā ķiršu krāsā, bet podam priekšā gar sienu ar logiem acīmredzami darba galds kādiem 2 cilvēkiem, pārējā telpa tukša, vēl kādi skapji gar sienām. Datori, papīri. Bet pods ir. Ieeju, aizveru durvis, aizslēdzu. Pods diezgan tuvu pie galda gala, bet kājām vietas pietiks. Apsēžos, izdaru, kas darāms, paceļu acis – galds ir 2x īsāks un pretējā galda galā sēž sieviete, viņai priekšā šķīvis ar 4 šnicelēm, rokā dakšiņa un nazis... Kad iegāju, tur neviena nebija... Izeju atpakaļ tajā pirmajā telpā, kāds man parāda, ka tām durvīm blakus ir otras, uz kurām [nu jau ir] uzzīmēts tualetes simbols.
Bet no darba, šķiet, mani neizmeta...
___
Iebraucam ciemos pie vīra vecākiem, man jāsagriež kaut kāds ļoti sulīgs auglis, varbūt melone, varbūt kaut kas līdzīgs. Visi paliek istabā, t.sk. vīramāte (dzīvē mirusi). Ieeju virtuvē paņemt šķīvi. Virtuve liela, plaša, diezgan moderna. Meklēšu pa apakšējiem skapīšiem. Pirmajam skapītim kā veru durtiņas, tā nolūst rokturis – tāds centimetru liels knibucītis –, paliek man pirkstos un durtiņas izgāžas no eņģēm, bet eņģes vecas klaviereņģes un durtiņas tādas kā no padomju laika sekcijas. Skapītis tukšs, iestutēju durvis atpakaļ, nolieku to rokturīti uz galda. Nākamajiem skapīšiem durvis neizkrīt, bet šķīvju nav, daži vispār tukši. Brīnos, kāpēc tukši, viņi taču sen jau pārcēlušies uz šo dzīvokli. Apakšējos skapīšos šķīvju nav, paskatos uz augšējiem, bet tie ir lieli un augstu, pat es nevaru aizsniegt (trīsmetrīgo cilvēku zirgu tēma!

), taču vīramāte ir maziņa.
Tā arī šķīvi neatrodu, bet atrodu lielu paplāti. Griežu uz tās, palielos gabalos. Tas auglis ir ļoti sulīgs, sula tek. Virtuves galā liela vanna, tajā iekšā otra vanna. Saprotu, ka tā augļa sula teleportējas un krājas iekšējā vannā, bet ārējā vannā vīra brāļasieva ir satecinājusi kaut kādas saskalas, duļķains ūdens ar kaut ko peldošu. Bet ārējā vannā ūdens ceļas un vienā brīdī redzu, ka skalojas pāri iekšējai vannai – tātad visa mana sula ir sajaukusies ar notekūdeni. Brāļasieva saka, ka viss normāli, tā jābūt. Es saprotu, ka sulu atdalīt nevar, nu i štrunts, ne mana vanna, ne mana sula. Bet tagad sula krājas uz paplātes – tā tāda paliela, centimetri 80, bet nav ļoti dziļa. Domāju, ka vajadzētu nosūkt, lai netek pāri, bet negribas liekties, lai mati nemērcas augļos. Sūcu pa gabalu, sula mutē rodas un uz paplātes samazinās, – paplāte uz galda kāda metra attālumā.

Bet garšīga, drīzāk pēc ananasu sulas garšoja.
Ar tiem augļiem ejam uz pasākumu (nesaprotama kompānija, bet vīra vecāki nenāk, drīzāk studiju biedri), vēl līdzi ir vārīti kabači un kaut kas līdzīgs. Pavēls vakars, ārā tumsa. Pieejam pie mājas uz ielas stūra, tai durvis vaļā, mūs sagaida paresna sieviete, esot muzeju nakts, lai nākot iekšā. Telpās viss pustumsā, tiek gaidīts pasākuma sākums. Ir daži mani kursabiedri, bet vispār cilvēku padaudz, kaut kur nolieku tos atnestos augļus, jāpaēd vakariņas. Kamēr ar šķīvi rokā stāvu, skatos, ka divi džeki, ar ko kopā atnācu (viens mans sen bijušais, arī tagad miris) sēž pie divvietīga galdiņa, ēd un par mani neliekas ne zinis. Es ar savu šķīvi tā arī stāvu, jo brīvu galdiņu nav, mazliet nesaprašanā, jo atnācām taču kopā, viņi aizgāja meklēt galdiņu, un tālāk pilnīgs ignors.
Eju uz citu telpu, nelielā caurstaigājamā telpā, tādā kā virtuvītē, redzu savus vārītos kabačus, ko neviens nav sagriezis, lai uzliktu uz galda, tur bija citi ēdieni. Ieeju blakus zālē, tur būšot kāzas. No sāna redzu tādu kā altāri, pie tā stāv pārītis, gar malām cilvēki. Pie altāra pieiet mācītājs – zilā saburzītā kreklā, apkaklīte vaļā un šķība – un sāk stāstīt, kā viņš nesen bijis braucienā un ko redzējis. Saku kādam blakusstāvētājam, ka visi viņi šitā – par sevi vien runā. Šķīvis ar tiem augļiem joprojām rokās.
_____
Nez kas tas bija par augli? Melone galīgi ne, lielāks, bet sagriezti gabali pēc konsistences līdzīgi melonei. Un garšo līdzīgi ananasam.
Un mūžīgā podu tēma – vienmēr izrādās, ka sēžu publiskā vietā, kur kāds staigā garām.

Vai durvis nevaru aizvērt, vai aizslietnis līdz jostasvietai, bet pods uz paaugstinājuma vai vēl visādi brīnumi.
Nē, gulta pēc tam nav slapja...