Vot, tikko pamodos. Rakstu, kamēr atceros... Klīstu pa kādas nepazīstamas mājas gaiteni. Atveru durvis- lielā zāle un kaut kāda komisija uzklausa Dārtu Daneviču (Madara no Svešām sejām). Viņa prezentē kaut kādu arhitektūras projektu un liekas diezgan neveiksmīgi. Domāju, ko gan tādu es tai komisijai? Atcerējos,- aha, es taču esmu dzejniece, man pat prātā nāk diezgan sakarīgas rindiņas no nesen izdotas grāmatas (dzīvē nekad nekādu dzeju neesmu rakstījusi!). Bet nav laika, negribu jaukt gaisu un pēkšņi esmu kaut kāda kabinetā, cik saprotu uz prom iešanu. Daneviča pienāk pie manis, es tā kā varētu viņai palīdzēt ar to projektu, bet man nav laika, jo jābrauc uz Kanādu. Pieturā iekāpju pirmajā kas pienāk autobusā. Busiņā kāda paziņa ar kuru reiz braucām uz Portugāli,- skaidrs, tā ir pareizā grupa uz Kanādu. Sēžu un domāju, - kaut kas nav tā - uz Kanādu autobusi nebrauc, tad atmetu ar roku, nekas, droši vien mēs uz lidostu. Kaut kādā pieturā autobus apstājās, man ienāk prātā, ka man taču nav nekā līdz, jāieskrien kādā bodē, tas daudz laika neaizņems. Divas bodes ciet, viena vaļā bet vispār tukša, izskrienu ārā - autobuss ir aizgājis. Čerts! Jānoskaidro, kas tā par pilsētu, klīstu pa ielu- nekur nav nosaukuma. Palieku dusmīga, kāpēc viņi aizbrauca? Vai tiešām blakussēdētājs un paziņa nav pamanījuši, ka viena cilvēka trūkst! Kaut kā stulbi prasīt pretimnākošos kas tā par pilsētu, pie tam visi runā krieviski, vēl apvainosies. Kaut kādā izziņu kioskā sēž runīgs mammis, baigi priecīga, kad pienāku, sāk man krievu valodā sūdzēties, ka šodien kaut kāda stulba diena un viņai visi uzmācās ar idiotiskiem jautājumiem. Paliek neērti un tā arī neuzprasu kas tā par pilsētu. Mēģinu sazvanīt drušku, atbild kaut kāda pazīstama balss, kas mani atpazīst, bet tā nav viņa. Mobilajam nobeidzās akumulators, skaidri zinu, ka lādētāja līdz nav. Ieeju autoostā, domāju, vismaz te uzzināšu kur atrodos, nekur nav neviena autobusa saraksta. Kasiere arī tāda pikta. Joprojām neko neesmu uzzinājusi. Redzu no autobusu pieturas viens pēc otra atiet trīs autobusi. Maršruts visiem rakstīts latviski, bet nevienas pilsētas nepazīstu. Meklēju autoostas nosaukumu un pēkšķi redzu, tādiem lieliem burtiem rakstīta - Erģeeme. Ja ja, tieši ar diviem "e". tā vismaz tagad zinu, ka esmu Latvijā. Pēkšņi sāk sāpēt gurns, - nolemju, nafig man tā Kanāda, tur ārstēšana ir dārga, jābrauc uz Rīgu. Un pamostos. Kāja toč nogulēta uz Kanādu arī negribās.
