tā... kamēr atceros. Sapnis bija trijās daļās. Pirmajā atrados kaut kādā slimnīcā, kur mūs abus ar palātas biedreni vajāja divi nojūgušies sanitāri ar ieročiem. Kaut kādā dīvainā kārtā izdevās no tiem tikt vaļā. Kad šie brauca ar liftu augšā, mēs pa trepēm lejā un tad no lodžijas redzējām, ka piebrauc kaut kāds sudrabots busiņš un tos iegrūž tur iekšā. Man bija aizdomās, ka mūs ar viņiem sajauca. Tad bija otrā daļa ierados darbā. Un savā darba galdā atradu kaut kādus dīvainus dokumentus ar sarežģītiem aprēķiniem un garu gariem sarakstiem. Atnāca šefene, iedevu šai sarakstus, šī kā vienmēr ne ar ko nebija apmierināta, bet īpaši nekasījās. Vairāk neviena darbā nebija, tāpēc uzskatīju par iespējamu aiztīties pusdienās. Tad bija trešā daļa, ienācu savā dzīvoklī un apstulbu. Izskatījās, ka bijām pamatīgi aplaupīti. No mājas vispār viss bija pazudis, bet tas mani kaut kā ne īpaši uztrauca, jo vienmēr biju uzskatījusi, ka man te par daudz visa kā lieka . Bet dīvaini bija kas cits, uz plaukta stāvēja vecs melnbaltais televizors, stūros kaut kādas padilušas lietotas mēbeles, zemē mētājas visādi sīkumi, papīri, grabažas. Dzīvoklī vispār nav ne pēdas no mana remonta- kaut kādas nolipušas gaiši brūnganas tapetes ar rozītēm. Aiz loga skats pa rubli, visa zeme piebērta ar kaut kādu celtniecības drazu, pārsvarā ķieģeļu kaudzes. Ieradās kaut kāds skuķis un paziņoja, ka viņai vajag kaut ko skolai. Nu ja vajag tad vajag, devāmies uz bodi. Tad pēkšņi prātā, bet ja mani apzaga, kur es ķeršu naudu. Skuķis paziņo, ka viņam ir un parāda man ādas maisiņu ar skanošo. Bodē, kad jāsāk maksāt izrādās maisiņš pilns ar metāla plāksnītēm dažādas formas un nomināla. Bet mums tāpat nepietiek un atlikumu samaksājam ar āboliem. Ielā man pēkšņi ataust, es uzprasu skuķim kāds tagad gads, viņa atbildēja, es nesapratu. Tad mani pasauc kāds džeks, kurš izrādās ir policists un ceļa regulētais ( nu ķipa strādā par luksoforu) . Šis man klusi pačukstēja,- jūs esat no atnācējiem(atbraucējiem)? Neejat nekur, es tūlīt atbrīvošos. Iela izskatījās kā tāda filma no 50+60 gadiem, visi vienādi ģērbušies un ar tādu saspringtu sejas izteiksmi... .Vienā vārdā, vairs negaidīju un pamodos.