Baigie murgi šonakt (t.i.,nupat)
1.Eju pa ceļu, tuvojos kkādai mājai no bērnības laikiem (sapnī saprotu, ka tur kkāda medicīnas iestāde). No tās iznāk Bobis ar sievu pie kreisā sāna. Sieva bēšā lietusmetelī, tumšiem īsiem matiem, slaida, simpātiska. No Bobja skatiena saprotu, ka jātēlo, ka neesam pazīstami. Es tā kā iekšēji apvainojos, jo tas taču bez brīdināšanas pats par sevi saprotams, ka nelikšos zinām. Paejam viens otram garām, un es vēl pie sevis nodomāju - nemaz neceri, ka atskatīšos, tas ir zem manas pašapziņas
2.Dziesmusvētki sākušies! Esam ar kori Rīgā un pašā sākumā mums, dalībniekiem, ir kkāds pasākums, kurā mēs esam baudītāji, bet citi izklaidē mūs. Visi sasēdušies, bet tāda brīvā veidā, tā kā kādā brīvdabas parkā. Mana vieta pie maza ezeriņa-baseiniņa, kur manā pusē pastāvs, ar akmeņiem izlikts krasts. Skan mūzika, pacilājoša atmosfēra, mūsu kora austriešiem žokļi no pārsteigumiem vaļā. Vienā momentā pār zāles pleķīti mums priekšā slāj kāda sieviete ar setera paskata suni, bet tādu melni raibu. Ievēroju, ka ķermeņa priekšā kkādā uzpariktē, tādā kā kārtī, viņai vēl iestiprināts mazs, miniatūrs, smalks sunītis. Nobrīnos, jo tādu suņu nesamo kārti redzu pirmo reizi un tas liekas dīvaini. Nākamajā ainā lielākais suns, pakaļu uz mūsu pusi pagriezis, publiski ņem priekšā vidēja auguma suni no citas sugas. Visi smalkjūtīgi vēro, kāds mierina, ka tas neesot nekas traks, ka dažādas sugas tā pārojoties. Kad kucīte kļūs grūta, viņa varēšot kko izdarīt, lai viss būtu kāŗtībā
Svētki turpinās, austrieši brīnās....Vienā brīdī no savas augstās vietas sāku pētīt dīķa ūdeni un ievēroju, milzu būtnes, Milzu rozā garneles, milzu zivis...un pats trakākais, ka krastam tuvojas milzu...Kaut Kas. Liela taisnstūra formas būtne ar skarām priekšā un aizmugurē, kā tāds kājceliņs, tikai ar miesu un apveidu, tāds 3D. Ar šausmām konstatēju, ka tās nav skariņas, bet taustekļi. Un viņš grib tikt krastā, sāk rausties pa lēzeno nogāzi tieši skatītājos iekšā. Man bail, ka nu sāksies panika. Tomēr radība atgriežas atpakaļ ūdenī un atpeld pie mūsu akmeņainās malas un raušas augšā. Viens no blakussēdētājiem pat cenšas pieskarties viņa taustekļiem. Spriedelējam, vai tikai tas nav kkāds 3D lāzeefekts. Austrieši elš no sajūsmas. Man arī lepnums par latviešiem un Latviju. Tomēr netiekam gudri - radība reāla vai lāzerefekts. Viens austrietis man blakus, šausmīgi maziņs (mums tāda korī nav), gejs, lien man virsū, lai tulkoju. Pa starpu izmetu viņam pa frāzei, jo gribu baudīt koncertu. Pati saprotiu, ka tulkoju šausmīgi aptuveni un kļūdaini, nevaru atrast īstos vārdus. Tad viņš lien mani skūpstīt.
Tālāk viss bars kkur dodamies lejā pa trepēm un es secinu, ka man mugurā nevis tautastērps, bet austriešu tērps, turklāt nevis dirndls, smukais sieviešu tērps, bet vīriešu ādas pusbikses. Jūtos idiotiski, bet cenšos sevi mierināt, ka ir jau arī sieviešu bikšu versijas, tagad jau modernizē tos taustastērpus.
