Esmu cietumā, bet tādā diezgan komfortablā, ar pabrīvu režīmu. Ir parks, kur var pastaigāties.
Ieslodzījumā esmu nonākusi, jo zinu kaut kādu lielu noslēpumu, kuram var būt nozīmīga ietekme nākotnē.
Nāku atpakaļ no pastaigas parkā, skatos – manās telpās nekārtība. Prasu uzraugiem, kas par lietu. Esot bijusi kaut kāda pētnieku – filmētāju specgrupa, mēģinājuši no manām mantām saprast un atrast, kas tad īsti man ir zināms. Atstājuši man “pienesumam” cigaretes. Paskatos – fui, šitās taču es nepīpēju! Prasu – alkoholu neatnesa? Sargi minstinās, jo alkoholu nedrīkst, bet redzu stūrī uz galda maisiņu ar Latvijas balzama aprisēm. Noskurinos – balzamu šitai karstumā! Bet, nu neko, vismaz kaut kas.
Nekāda iedzeršana un uzpīpēšana nesanāk, jo esot jābrauc uz eksperimentu. Kādu? Nu, tad jau es redzēšot.
Aizved mani pie kādas mājas. Izskatās kā melnbalts foto. Atvērtās durvīs stāv jauna sieviete, viņai aiz muguras vīd vīrieša siluets. Eju tuvāk – johaidī, bildē esmu es, kādus gadus 20 veca.
Bilde sāk migloties, ņirbēt, iegūst aprises, dziļumu, krāsas. “Es” sakustās, tagad viss ir “kā dzīvē”.
Skatos un vērtēju – nu, par tievu, apaļumu vajadzīgajās vietās par maz. Mati tādi paši, kā man – kupli un pagari. Prasu – tu matus krāso? Viņa, izbrīnīti – nē, kāpēc? Nīgri atbildu – kad sāks sirmot, tad redzēsi. Kaut ko vēl runājam, tad es prasu – tev bērni ir? -Jā, divi.
-Nu, tātad viens vēl būs.
Vēroju viņu nevis kā savu pagātnes iemiesojumu, bet kā pēkšņi uzradušos konkurenti.
Nez no kurienes parādās mana mazmeita un grib “pagātnes man” tuvoties. Saprotu, ka nedrīkst ļaut viņai pieskarties, jo tad laiktelpā kaut kas nojuks un būs ziepes. Velku bērnu aiz rokas atpakaļ, “bilde” sašķobās un sāk izgaist tādā kā salūtā.
Dīvainākais, ka es sapnī nemēģināju dot “sev” nekādas būtiskas norādes turpmākajām dzīves izvēlēm, prātā tikai figūra un matu krāsa.
