Šonakt tāds sirreāls sapnis. No divām daļām. Pēdējā bija ļoti interesants, bet kad sāku atcerēties, sākot no pirmās, uzreiz aizmirsās otrā daļa. Kā ar nazi nogrieza. Nu tad pirmais gabals... Es ar kaut kādiem cilvēkiem atrodos mazā tumšā istabā un tie jautā blakus sēdētājām, lai viņš no divām iespējām izvēlās vienu. Ko tieši neatceros, bet nekas labs tas nav un es sapratu, ka būšu nākošā, tāpēc pakluso ņemu vagu un te pēkšņi atrodos kādas pilsētas tukšās ielās. Ir ļoti agrs rīts, gaišs, pilsēta tādā kā dūmakā, ļoti plātās ielās neviena cilvēka. Faktiski nav kam uzprasīt ceļu. Bet pazust no pilsētas vajag , kā ēst. Riņķoju pa platām ielām, viss tik tīrs un gaišs, bet kā izslaucīts - ne dvēseles. Tad priekšā arka, izbraukt cauri nevar, paņemu mašīnu padusē, kā tādu sērfotāju dēli un uz priekšu. Aiz arkas jūra un priekšā tāds mols, kas pazūd kaut kur perlamutra miglā pie horizonta. Braukt tā kā nav droši- kas zina, kur beidzās, un vai varēs apgriezties. Ieskatos un redzu, ka tā īsti nav jūra, bet ūdens, kas sastāv no caurspīdīgām 7-8 cm lielām perlamutra bumbiņām. Un te kaut kāda kustība, izskatās pēc skolnieku sacensībām. Dažāda vecuma bērni (bez sejām), tērpti tādos kā lateksa perlamutra kombinezonos, smuki grupiņās ar pasniedzējiem brien, gar mola abām pusēm. Man nav laika un jāmeklē, kā tikt ārā no pilsētas. Esmu atkal ielās, šur tur jau parādās vientuļi cilvēku stāvi, iebraucu kādā pagalmā, tam apkārt bezgalīgi skaistas mājas, kaut kāds mistrojums no Jūgendstila stila un Gaudī fantāzijām. No vārtu rūmes izskrien bariņš zeltītajos kombinezonos (bez sejām), saprotu, ka droši vien studenti, tie ir gabalā, braucu tālāk, redzu, ka pie kādas mājas trepēm četri studentiņi velk gar trepēm uz augšu sarkanu stikla burtu "A". Tas ir tik pat garš, kā pati sešstāvīga māja un viņiem tas izdodas. Mēģinu piestāt pie kāda (normāla) cilvēka bariņa, bet man sajūk visi pedāļi, un mašīna paliek stāvot šķērsām ceļam. Redzu, ka uz manu pusi jau brauc divi policisti ar moci. Nu ir ziepes. Šie piebrauc klāt, un pēkšņi skrien garām.... jo tur tālumā notiek kaut kāda demonstrācija, iespējams, ka tie studentiņi kaut ko perina. Te sākās otrā sapņa daļa, no kuras vispār neko neatceros. Tāds perlamutra haoss visu nakti... sajūta, ka kaut kur kaut kas nelāgs briest , tāds tā kā pirms vēlēšanu filings ;o))