sapnī kas tik nenotiek...

[Minne]

Nez, ko Freids..?

[Bobs]

Nez, ko Freids..?

es ar nez..

[olgucis]

Šonakt atkal bija jautra naksniņa. Biju darbā. Šefs meklēja iemeslu kādu atlaist no darba, tāpēc deva visiem neadekvātus rīkojumus, mani vispār - aizsūtīja komandējuma. Nav problēmu, no rīta gāju uz autoostu. Tāda patukša pilsēta, daži cilvēciņi, te garām pabrauc kāds dzeltens mikriņš, tā kā apstājās un tad, sāk lēnām gāzties uz sāniem. Dīvaini, nodomāju. Pēkšņi visus autiņus kas brauc pretī, tā kā ar ar vienu vilni parāva un izsvaidīja pa malu malām, pāris pat aizlidoja pa gaisu... Pa ielu smuki gar malu brauca dzeltenu motociklu gara rinda.  Uz viena sēdēja kaut kas dzeltens cilvēkveidīgs (tā kā no Munka gleznas Bailes , laikam), tikai mutes visiem bija ciet, virs nākošā moča  bija vienkārši dzeltena roka, kas rādīja vienu pirkstu, tad sekoja nākošais dzeltenais tēls un atkal roka, tikai ar diviem pirkstiem un t.t. Kāds no vietējiem iebļāvās un tai pašā mirklī kaut kāds  stars to izšķaidīja sīkos gabalos. Sapratu, ka jātinas. Skrēju uz tiltu, bet tam pa vidu izbiris vesels 3 metru garš posms. Izskatījās diezgan augstu, kādi 12 metri, arī no upes nekas daudz, kāda peļķīte, bet  neko darīt - lecu. Piezemēšanas bija veiksmīga. Ieraudzīju, ka ļoti daudz cilvēku ir ierakušies gar krastu. Kaut kāds sievišķis man iedeva lāpstu, sāku rakt arī sev kādu šķirbu. Tad no rīta pamodos. Tauta lēnām sāka izklīst, gar krastu  mētājās daudz cilvēku ķermeņu, kas droši vien nebija tik veiksmīgi nolekuši. Dabūju vietu kādā autiņa, kad tas sāka braukt, uz zemes palika plakans citplanētieša stāvs , šoreiz vairs nebija dzeltens, bet tāds spilgti zils, izsmērēts plakans, kā sviests. Nolēmu, k čertu, to komandējumu un šefeni ar viņas darbu, lai brauc pati. Tāpēc pamodos. Interesanti bija tas, ka sapnī nemaz nebija bailes.

[Broms]

It kā ofisā, it kā kopmītnēs tikos ar potenciālu biznesa partneri. Viņš īpašu uzticību neviesa jau sākumā. Bet nu...
Šis man stāsta, ka armatūras stieņus varot tirgot kanalizācijas savākšanas uzņēmumiem un vēl nedaudz uz pēvēenčiku varot uzvārīt.
Saku, ka šitas nerullēs nemaz, jo ko gan vircasvedējs var darīt ar metāla stieņiem? Pat ja tie tiks tirgoti fiktīvi, tad darījumi pārāk aizdomīgi un PVN metālam nav.
Nu labi, ar nodokļiem vēl vajagot apsmadzeņot, bet armatūras točna vajagot. To tirgū pagaidām vēl neviens neesot aptvēris, bet te vismaz sākumā esot liela nauda pelnama. Īsāk sakot - man vajagot piedalīties sarunā ar investoru.
Pa ceļam uz tikšanos redzu, ka man ir kaut kādas buktētas treniņbikses un zābakveidīgas kurpes... Bļin.. Jābrauc mājās pārģērbties. Eju iekšā - johaidī, tas nav mans dzīvoklis. Hmz, laikam lifta pogu nepareizi nospiedu. Paeeju stāvu zemāk - nav. Esmu aizmirsis kurā stāvā dzīvoju.
Vēlāk izrādījās, ka esmu aizmirsis arī  māju. Māja izrādījās pārcelta uz citu ielu.
Skrienot uz mašīnu, satieku senu paziņu. Prasu, kā šis te uzradies. Saka, ka brālim gaļu atvedis. Brālis esot tālbraucējs, neesot laika nopirkt.
A vot tas brālis izrādijās tas pats, kuram armatūras bizness pratā.

Varbūt ideja jāpārbauda?

[Minne]

Buktētas trenuškas 

[Broms]

Buktētas trenuškas 

Jā, pelēkas, laikam vilnas, bet buktētas. Izskatījās tik tizli, ka pat sapnī gribējās pārģērbties

[reno]

Goda vārds, nezinu, vai to dzirdēju pusnomodā vai sapnī
Vakarvakarā visu vakaru dudina radio LR3, es lasu un beigās piemiegu.
Ja tas ir sapnis -skan mūzika, bet tāds salikums no visiem pašiem populārākajiem skumīgi/maigajiem klasikas gabaliem, pie tam tā, ka, līdzko tu atpazīsti melodiju, tā pāriet jau pie nākošās. Fonā maiga sievietes balss nenosakāmā svešvalodā deklamē tekstu.
Vai tiešām kaut kas tāds skanēja? Jo tālāk tiešām ir sapnis, kurā es dēlam stāstu par šo dīvaino skaņdarbu

[Bobs]

Goda vārds, nezinu, vai to dzirdēju pusnomodā vai sapnī
Vakarvakarā visu vakaru dudina radio LR3, es lasu un beigās piemiegu.
Ja tas ir sapnis -skan mūzika, bet tāds salikums no visiem pašiem populārākajiem skumīgi/maigajiem klasikas gabaliem, pie tam tā, ka, līdzko tu atpazīsti melodiju, tā pāriet jau pie nākošās. Fonā maiga sievietes balss nenosakāmā svešvalodā deklamē tekstu.
Vai tiešām kaut kas tāds skanēja? Jo tālāk tiešām ir sapnis, kurā es dēlam stāstu par šo dīvaino skaņdarbu

pamodies, kad atskaņoja himnu?

[reno]

nē, Vāgneru


Patiesībā pamodos, jo pašā vakarā atbrauca dēls -bet tas nebija uzreiz pēc šī sapņā

[Minne]

Pa dienu atcerējos mazu sižetiņu no daudzajiem sapņiem. Kaut kā pēdējā laikā sapņus slikti atceros vai pat vispār neatceros.

Esmu guļus, un kāds vīrietis tausta manu seju, tā kā masē, tā kā vienkārši pieskaras. Izrādās, tas ir ārsts, un kad pieceļos, viņš saka: "Jums tur praktiski zobu vairs nav". Mēģinu nemanāmi aizslīdēt, jo man kauns, ka man to zobu praktiski vairs neesot, lai gan pēc sajūtām liekas, ka ir taču.

Laikam tā Nāra ar savu nagu, skropstu un zobu izņemšanu... 

[Broņa]

Es arī beidzot taisos ierakstīt savus sapņus ar virtuālo tēlu piedalīšanos. Minne galvenajā lomā. Bet baigais slinkums. Gaidu, kad Krimsons sāks sapņos rādīties, tad gan būs jāraksta.

[Minne]

Atkal daudz sižetu, atkal atceros, bet ierakstīšu tikai vienu.

Atkal, dažus mēnešus pēc Lielajiem Dziesmu svētkiem tiek rīkots kkāds pasākums, atkal jādzied, atkal tautastērpi...Savējo esmu satinusi sainītī un noglabājusi zem kkāda matrača telpā, kur mūsu korim ierādīta vieta. Visi ģērbjamies, taisāmies.....izvelku savu saini. Izrādās, ka kāds savācis manu Bārtas tautastērpa ņieburu, villaine apmainīta pret kkādu šauru lina auduma strēmeli, un zīļu kronis ielikts tāds, kas nav savienots aplī, bet ir apliekams ap galvu un tad saspraužams ar kņopēm - individuāli maināms lielums. Esmu šokā un sašutusi, eju, meklēju, skaidrojos, bet bez rezultāta. Jau jāstājas iznācienam, bet es, ģērbta tikai brunčos un kreklā, skrienu pie spoguļa, lai uzliktu vainagu. Šausmās konstatēju, ka mani mati ir nogriezti īsi un nez kādēļ zaļi nokrāsoti. Saprotu, ka matus kopā nevarēšu saņemt, būs jāmēģina tāpat vien aizglaust aiz ausīm un jāatstāj karājoties zem vainaga. Ņemos ar vainaga saspraušanu, bet kņopes pretējā pusē izkritušas, nevar sakniedēt kopā. Mēģinu ar lielu papīra saspraužamo spraudi saturēt vainaga malas, bet nekas neizdodas, malas sprāgst vaļā.
 Viss, mūsējie jau dodas uz dziedāšanu, esmu stresā, sanāk, ka man būs jāielavās savā vietā, kad koris jau stāvēs, bet apzinos, ka tad visi pievērsīs man uzmanību, pamanīs, turklāt izskatos briesmīgi. Telpā pie galda vēl sēž kkādi cilvēki, un man vistuvāk divas dāmas, viena ēd putru no šķīvja un paņirdz - "Vai tad par šito ņemšanos korī vismaz pietiekami putru vari dabūt?" Pie sevis novelku "Rij savu putru un turi muti!"
Tad vēl izrādās, ka man nav zeķu, un kurpes jāmauc basās kājās.

[Camma]

Nu kā var tik stresainus sapņus skatīties? Tā tak cilvēks vienā nervu tricinājienā - gan dienā, gan naktī.

[Luīze]

No sapņiem atceros vienu epizodi... Braucu trolejbusā, katrā rokā man ir pa vienam ritenim no bērnu trīsritenīša, ja atceraties, kādreiz bija tāds ar sarkanām riepām "Spārīte"... Kādā sakarā tie noskrūvētie riteņi, man nav ne jausmas. Turpat trolejbusā brauc divi pusaudžu puikas un aprunā mani. Viens saka: "Skaties, re kur tante ar riteņiem!" Otrs atbild: "Jā, viņa ir tramvajs..."

[Samotrākes Nīke]

Izlasīju tēmas nosaukumu un atcerējos, ka man ar tādi dīvaini sapņi nesen bija, kas prasītos aprakstāmi. Šitais riktīgi baiss - it kā kaut kādi musulmaņi vairākiem cilvēkiem grasās nāvessodu izpildīt, bet tā jocīgi - pakārt, izmetot no šūpolēm. Tur kādas piecas gabalas bija tās šūpoles. Es speciāli aizgriezos, lai neskatītos, bet šāvienus gan dzirdēju - acīmredzot tās šūpoles nebija īsti nostrādājušas, brr!
Otrs, no šī rīta ir daudz jaukāks. Vispār bija divi dažādi, ko es jau no rīta gribēju te ierakstīt, bet līdz vakaram viens aizmirsies. Nu tātad - esam tādos kā mazizmēra dziesmusvētkos, kaut kāda sanākšana ar koriem un svinīgām runām, mēs ar drušku stāvam maliņā, klausāmies, un tad paziņo, ka svētkos piedalās arī kaut kāda skandināvu metālistu grupa (nosaukumu neatceros, visādā ziņā reāli neeksistējoša) un šie pa celiņu nāk mums taisni garām, smaida un māj tai pārsvarā veco tantīšu publikai. Un druška mani rauj aiz rokas - viņi tur pagrabā koncertēšot, ejam, ejam! Un mēs teciņiem aiz viņiem kāpjam tai pagrabā, tur vienā posmā vēl tādas metāla trepes jānorauj, kā amerikāņu filmās tās ugunsgrēka gadījumiem domātās, kas jāparauj, lai izstieptos līdz zemei. Jā, ir pagrabs, ir skatuve, džeki sāk skaņot aparatūru, mēs ar drušku pagaidām gandrīz vienīgās skatītājas turpat pie skatuves grozāmies. Viens no tiem metālistiem pienāk pie manis, paved maliņā - tā un tā, viņš pēkšņi izdomājis koncerta laikā savu iecerēto bildināt, a gredzena ta neesot, vai es neiedošot kādu no savējiem. Es - ahh, cik romantiski! Man, kā jau uz koncertiem, gredzenu daudz, saku, lai izvēlas, bet visi tādi lieli un brutāli, beigās viens atrodas tāds neuzkrītošāks - sudraba stīpiņa ar tādiem maziem izcilnīšiem gar abām malām (IRLā man tāda nemaz nav). Un tālāk vairs nekā - laikam košāks uzrāva no miega ar savu aurēšanu: dod ēst, dod ēst!