šonakt pārņēmos kārtojot savu radu vajadzības. Galvenais, ka nepazīstu nevienu, vienkārši atnāk cilvēciņš un paziņo, ka man, kā radu gabalam, šamiem jāizpalīdz. Problēmas visdīvainākās. Kaut kāds jauneklis saka, ka viņam, kā ēst, "uz laiku jāaizņemas" no kādas pareizticīgo baznīcas svētbilde. Un tā kā viņš paredz, ka šamam neviens labprāt neatdos, tad man jāiet un kamēr šis "aizņemsies" ... jāstāv uz vakts. Vienā vārdā nojūdzies. Es , protams, atsaku, bet atbildīgā brīdī tomēr aizeju uz baznīcu lai brīdinātu mācītāju par iespējamu ielaušanos. Tur notiek dievkalpojums un es pie vārda netieku, jāgaida. Te redzu, ka rada gabals pazūd kādā blakus telpā un izveidojās dīvaina situācijā - jo šams tur "aizņemās" bet es teorētiski it kā esmu uz vakts. Lai manu klātbūtni nepārprot tinos prom.
Tad ierodas vēl kāds radinieks, nu jau gados un lūdz palīdzību - viņam pagalam neveicās ar kaut kādu pieņemšanas komisiju. Aizbraucu pie šā uz vietas un redzu, kur problēma. Gaitenī, kur visiem karājās virsdrēbes, tādi, kā slēpotāju kombinezoni. Interesants moments, kombinezoniem pie stariem ir tādi magnētiņi ar kuriem tie turas pie pakaramiem. Un kaut kāds sīkais puišelis izklaidējās - atbildīgā momentā noskrien gar skapi ar kaut kādu verķi, kas nostrādā un viss virsdrēbju lērums nokrīt no pakaramiem lielā kaudzē. Palīdzu radam atrast viņa štātes un skrienam uz komisiju. Protams, ka kavējam. Komisijā ir trīs cilvēki, un lai tiktu cauri vajadzīgi 15 punkti. Viena no komisijas - Elita Veidemane, nikni parāda vidējo pirkstu ( ķipa, ja gribi piedalīties vismaz laikus jāierodas), tādā veida piešķirot tikai vienu punktu. Līdz ar to mēs atkal esam garām.
Būtībā rosījos visu nakti un nevienam nepalīdzēju.