sapnītis tāds ... nedaudz haotisks. Ziema. Eju uz darbu. Viss ceļš vienās kupenās, tāpēc klunkurēju pa braucamo daļu. Pāris autiņu veiksmīgi pabrauc garām, viena nobrauc grāvī, vēl viena uzmet kūleni, lido gaisā kādus 10 metrus, bet tomēr veiksmīgi piezemējās uz riteņiem. Darbu esmu nokavējusi, bet iekšā netieku, jo man pretim nāk kolektīvs un paziņo, ka esot aizsūtīti uz analīzēm. Atkal jābrien pa piesnigušo ceļu. Paņemu autiņu un piedāvāju kolēģiem vispirms aizšaut līdz kafūzīm, uz tām analīzēm vienmēr paspēsim. Divas dāmas iesēžas, pārējās spītīgi pazūd šķērsielā. Par to kafūzi neko neatceros, tagad esmu poliklīnikā, meklēju savu ĢA. Kabinetā pieņem nepazīstams ārsts. Gaitenī man garām paijiet kāds vecis ar puiku un ... skaļi nošķaudās! Saprotu, ka no analīzēm vairs nav nekādas jēgas un atgriežos darbā. Kabinets tukšs, nav neviena, telpa izskatās tāda steigā pamesta, putekļi, papīri pa grīdu, sasisti monitori un neviena cilvēka. Skaidrs, visi izolēti, uzņēmums aizgājis pa burbuli. Pamostos.